Haldieši

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 17. augusts, plkst. 11.43, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Haldieši (gr. Χαλδαίοι - chaldaioi; asīr. kaldu) - 1. semītu lopkopju ciltis, kas II-I g.tk.p.m.ē. apdzīvoja Divupes dienviddaļu, VII gs.p.m.ē. izveidojot Jaunbabilonijas valsti; 2. skat. Haldiešu Baznīca

Komentāri

I g.tk.p.m.ē. haldieši sāka spiesties gar Eifratu uz ziemeļiem, [[Babilonijas valsts|Babilonijas pārvaldītajās teritorijās, dibinot virkni valstiņu (kuru nosaukumi lielāko tiesu atvasināti no to monarhu īpašvārdiem, piemēram, Bit-Jakina u.c.). To konkurenti par varu reģionā bija Asīrijas valsts, kas šajā laikā bija sasniegusi augstāko varenības pakāpi. Savstarpējie kari norisa vairākus gadsimtus, vairrākārt haldiešū dinastijas nāca Babilonijas tronī, taču tika gāztas, līdz 625. g.p.m.ē. haldiešiem Nabopalasara vadībā, ar Elamu kā sabiedrotajiem, izdevās Asīriju sakaut un nodibināt Jaunbabilonijas valsti.

Haldiešu valodas jautājums ir neskaidrs - tā, šķiet, piederēja pie aramiešu valodu rietumu grupas, t.s. jūdu-aramiešu valodai. Par Bībeles haldiešu valodu dēvē to aramiešu dialektu, ko sastopam atsevišķās Vecās Derības grāmatās, līdzās senebreju valodai. XVI gs. eiropieši par "haldiešu valodu" dēvēja arī abesīniešu jeb t.s. gēzas valodu. Par haldiešu valodu dēvē arī to valodu, kurā sarakstīti t.s. vaniskie ieraksti Mazāzijā ap Vana ezeru IX-X gs.p.m.ē., kuroš šī teritorija dēvēta par "Haldeju", jas acīmredzot saskan ar asīriešu "urartu", jūdu "ararat" un grieķu "alarodioi".

Hellādā un senajā Romā par "haldejiem" dēvēja no Tuvajiem Austrumiem ieceļojušos zīlniekus, vārdotājus un astrologus. XIX-XX gs. mijā Eiropā par "haldejiem" dažkārt kļūdaini dēvēja šumerus.

Literatūra

  • Konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 4205. sleja

Resursi internetā par šo tēmu