Haldieši

Haldieši (gr. Χαλδαίοι - chaldaioi; asīr. kaldu) - 1. semītu lopkopju ciltis, kas II-I g.tk.p.m.ē. apdzīvoja Divupes dienviddaļu, VII gs.p.m.ē. izveidojot Jaunbabilonijas valsti; 2. skat. Haldiešu Baznīca Avotos fiksēti I g.tk.p.m.ē., kad haldieši sāka spiesties gar Eifratu uz ziemeļiem, [[Babilonijas valsts|Babilonijas pārvaldītajās teritorijās, dibinot virkni valstiņu (kuru nosaukumi lielāko tiesu atvasināti no to monarhu īpašvārdiem, piemēram, Bit-Jakina u.c.). To konkurenti par varu reģionā bija Asīrijas valsts, kas šajā laikā bija sasniegusi augstāko varenības pakāpi. Savstarpējie kari norisa vairākus gadsimtus, vairrākārt haldiešu dinastijas nāca Babilonijas tronī, taču tika gāztas, līdz 625. g.p.m.ē. haldiešiem Nabopalasara vadībā, ar Elamu kā sabiedrotajiem, izdevās Asīriju sakaut un nodibināt Jaunbabilonijas valsti. Haldiešu valodas jautājums ir neskaidrs - tā, šķiet, piederēja pie aramiešu valodu rietumu grupas, t.s. jūdu-aramiešu valodai. Par Bībeles haldiešu valodu dēvē to aramiešu dialektu, ko sastopam atsevišķās Vecās Derības grāmatās, līdzās senebreju valodai. XVI gs. eiropieši par "haldiešu valodu" dēvēja arī abesīniešu jeb t.s. gēzas valodu. XIX gs. eiropiešu pētnieki par haldiešu valodu dēvēja to valodu, kurā sarakstīti t.s. vaniskie ieraksti Mazāzijā ap Vana ezeru IX-X gs.p.m.ē., kuros šī teritorija dēvēta par "Haldeju", kas acīmredzot saskan ar asīriešu "urartu", jūdu "ararat" un grieķu "alarodioi". Hellādā un senajā Romā par "haldejiem" dēvēja no Tuvajiem Austrumiem ieceļojušos zīlniekus, vārdotājus un astrologus. XIX-XX gs. mijā Eiropā par "haldejiem" dažkārt kļūdaini dēvēja šumerus.

Literatūra

Konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 4205. sleja

Resursi internetā par šo tēmu

Haldieši

Literatūra

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt