Atšķirības starp "Herēze" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(13 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Ķecerība''', pareizāk '''Herēze''' (no gr. ''αἵρεσις'' – „izvēle“) – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums. Latviešu valodā tiek lietots termins '''Ķecerība''' (no gr. ''καθαρός'' - "tīrs", "šķīsts"; latviešu valodā ienācis no vācu ''Ketzer'')
+
'''Herēze''' (no gr. ''αἵρεσις'' – hairesis, „izvēle“; an. ''heresy'', kr. ''ересь'') novecojušā literatūrā arī '''ķecerība''' (no vāc. ''Ketzer'' - no grieķu ''καθαρός katharos'') – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums.  
  
Attiecīgi:
+
Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un [[Palestīna]]s jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, [[Jūdaisms|jūdaismā]] iekšējās reliģiskās partijas: [[Farizeji|farizejus]] un [[Sadukeji|sadukejus]]), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "[[sekta]]". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst [[Jaunā Derība|Jaunajā derībā]], jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur [[Jēzus Kristus|Kristu]], un citu alternatīvu nav Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un [[Rituāls|rituāliem]]. Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar [[Baznīca]]s institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu [[Lajs|lajos]] un [[Klērs|klērā]] - II-III gs., - [[montānisms]], [[jūdu kristietība]], [[gnosticisms]]. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju [[Senā Roma|Romas impērijā]], parādījās [[ariānisms]], [[nestoriānisms]], [[monofizitisms]]. [[Viduslaiki|Viduslaikos]] abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja [[Albigoji|albigojus]], [[Katari|katarus]], [[Bogomili|bogomilus]], [[Husīti|husītus]], [[Lolardi|lolardus]], [[Jansenisti|jansenistus]] u.c., viduslaiku beigās arī [[Protestantisms|protestantus]]. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par [[Sekta|sektantismu]].
* '''Heresiarhs''' (sengr. αἱρεσιάρχης) – ķeceru kopienas, sektas garīgais līderis;
 
* '''Herētiķis''', jeb '''Ķeceris''' (sengr. αἱρετικός) – ķeceru kopienas loceklis, ķecerības piekritējs.
 
  
== Komentāri ==
+
Arī [[Islāms|Islāmā]] izveidojās vairāki virzieni, kas pakāpeniski nonāca pretrunā ar [[Sunnītisms|sunnītismu]] un pasludināti par herēzi, piemēram, [[mutazalīti]], [[haridžīti]], [[šiīti]] u.c.
  
Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas[filozofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, [[Jūdaisms|jūdaismā]] iekšējās reliģiskās partijas: [[Farizeji|farizejus]] un [[Sadukeji|sadukejus]]), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "[[sekta]]". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu ķeceriem“ (t.i. „nacariešu sektu“).
+
Attiecīgi:
 
+
* '''Heresiarhs''' (sengr. ''αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs'') – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis;
Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst [[Jaunā Derība|Jaunajā derībā]], jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur [[Jēzus Kristus|Kristu]], un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „ķecerību“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un [[Rituāls|rituāliem]].
+
* '''Herētiķis''', jeb '''ķeceris''' (sengr. ''αἱρετικός - hairetikos'') – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs.
 
 
[[Viduslaiki|Viduslaikos]] abas ortodoksās Baznīcas – Romas katoļu un Grieķu katoļu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par ķeceriem, kā arī abas par ķeceriem uzskatīja visus [[Protestantisms|protestantus]].
 
  
==== Literatūra ====
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 +
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp.
 +
----
 
* Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
 
* Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
 
* Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
 
* Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
32. rindiņa: 30. rindiņa:
  
 
[[Category:Reliģija]]
 
[[Category:Reliģija]]
 +
[[Kategorija:Herēzes]]

Pašreizējā versija, 2018. gada 1. jūlijs, plkst. 19.54

Herēze (no gr. αἵρεσις – hairesis, „izvēle“; an. heresy, kr. ересь) novecojušā literatūrā arī ķecerība (no vāc. Ketzer - no grieķu καθαρός – katharos) – maldu mācība, apzināta novirze no vispārpieņemtā ticības kanona un atšķirīgs, attiecīgi "nepareizs" pamatpostulātu traktējums.

Sākotnēji vārds nozīmēja „virziena izvēle“, un Palestīnas jūdeohellēniskajā vidē ar to apzīmēja gan dažādas filosofijas skolas, gan iekšējos strāvojumus dažādās reliģijās (piemēram, jūdaismā iekšējās reliģiskās partijas: farizejus un sadukejus), līdzīgi tam, ko mūsdienās apzīmē ar jēdzienu "sekta". Šādā nozīmē m.ē. pirmajā gadsimtā jūdi kristiešus dēvēja par „nacariešu herētiķiem“ jeb "ķeceriem" (t.i. „nacariešu sektu“). Negatīvu nozīmi apzīmējums iegūst Jaunajā derībā, jo tika uzskatīts, ka pestīšanu var iegūt tikai caur Kristu, un citu alternatīvu nav – Kristus noliegšana noved pie pazušanas. Apustulis Pēteris raksta par „samaitājošo herēzi“ (2. vēst. 2:1), gan sv. Pāvils herēzi ierindo vienā kategorijā ar tādiem grēkiem kā maģija un elku pielūgsme (vēst galil. 5:20). Kristīgā Baznīca sāka par „herēzi“ dēvēt idejas, kuras it kā atzina Dievu, bet noraida kādu vai kādas no Baznīcas pamatdoktrīnām un rituāliem. Pirmās herēzes kristietībā rodas līdz ar Baznīcas institūciju un organizatoriskās struktūras izveidošanos un ticīgo sadalīšanu lajos un klērā - II-III gs., - montānisms, jūdu kristietība, gnosticisms. IV-V gs., kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju Romas impērijā, parādījās ariānisms, nestoriānisms, monofizitisms. Viduslaikos abas ortodoksās Baznīcas – Rietumu (katoliciskā) un Austrumu (pareizticīgā) – viena otru uzskatīja par herētiķiem, kā arī abas par herētiķiem uzskatīja albigojus, katarus, bogomilus, husītus, lolardus, jansenistus u.c., viduslaiku beigās arī protestantus. Jaunajos laikos herēzi pieņemts dēvēt par sektantismu.

Arī Islāmā izveidojās vairāki virzieni, kas pakāpeniski nonāca pretrunā ar sunnītismu un pasludināti par herēzi, piemēram, mutazalīti, haridžīti, šiīti u.c.

Attiecīgi:

  • Heresiarhs (sengr. αἱρεσιάρχης - hairesiarchēs) – herētiķu kopienas, sektas garīgais līderis;
  • Herētiķis, jeb ķeceris (sengr. αἱρετικός - hairetikos) – herētiķu kopienas loceklis, herēzes piekritējs.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225. lpp.

  • Walter Bauer. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. 3d ed., edited and revised by Frederick William Danker, 2000
  • Christoph Auffarth. Die Ketzer. - C. H. Beck Verlag, München 2005, ISBN 3-406-50883-9
  • Alfonso de Castro. Adversos omnes haereses libri XIV - Paris 1534, Antwerpen 1556
  • Martin Mosebach. Häresie der Formlosigkeit. Die römische Liturgie und ihr Feind. - Wien, 2002. ISBN 3-85418-102-7
  • Теологический энциклопедический словарь. Ред. Уолтер Элвелл. Москва: Ассоциация «Духовное возрождение», 2003. С. 440.
  • прот. Иванцов-Платонов «Ереси и расколы первых веков христианства» - Москва, 1878

Resursi internetā par šo tēmu