Atšķirības starp "Hjūms Deivids" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. septembris, plkst. 15.13

Deivids Hjūms

Deivids Hjūms jeb Deivids Jūms (David Hume, Esq., 1711.-1776.) – skvairs, filosofs, psihologs, vēsturnieks.

Dzimis 1711. gada 7. maijā (26. aprīlī p.v.s.) Edinburgā, Lielbritānijas karalistē. Tēvs Jozefs (Joseph Home of Chirnside) advokāts, sīkmuižnieks un vigs, bet māte Katrīna, dzimusi lēdija Falknere (Katherine, lady Falconer). Audzis vecāku muižā, guvis labu mājas apmācību. 1734. gadā karjeras apsvērumu dēļ nomainīja uzvārdu no Home un Hume. Studējis Edinburgas universitātē, pēc tās absolvēšanas turpmākos gadus strādāja Viņa Augstības diplomtiskajā dienestā dažādās valstīs. 1739. gadā publicējis savu pirmo filosofisko darbu "Traktāts par cilvēka dabu" (A Treatise of Human Nature), kas bija pamatā viņa pēc gadiem izdotajā "Pētījums par cilvēka sapratni" (An Enquiry Concerning Human Understanding).

Uzskatīja, ka zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti, bet visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav pārbaudāmi, bet tiek secināti tikai loģiski vai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes: īstenība ir tikai „iespaidu“ plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu par to, vai objektīvā pasaule pastāv vai nē, Jūms uzskatīja par neatrisināmu. Viena no pamatattiecībām, kuru konstatē pieredze, ir attiecība starp cēloni un sekām, kuru nav iespējams noteikt ne ar intuīciju, ne ar loģisku analīzi un pierādījumiem. No tā, ka viena parādība ir dota pirms otras, nevar secināt, ka viena ir cēlonis, bet otra – sekas. Pat tad, ja sakars, kas laika ziņā pastāv starp parādībām, atkārtojas ļoti bieži, mēs neko nezinām par apslēpto spēku, ar kura palīdzību viens objekts rada citu. Tomēr cilvēki, pamatojoties uz to, kā zināmi priekšmeti iedarbojušies pagātnē, mēdz secināt, ka tiem arī nākotnē jādarbojas līdzīgā kārtā. Šie secinājumi tiekot izdarīti tikai pieraduma pēc. T.i. Hjūms zināmā mērā noliedza cēlonības objektīvo raksturu. Mūsu iedomu plūsma nav absolūts haoss: dažus objektus mēs uztveram kā spilgtus, dzīvus un stabilus, un ar to praktiskajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jātiek tikai skaidrībā par to, ka praktiskās paļāvības avots ir nevis teorētiskas zināšanas, bet ticība. Ētikā Hjūms izveidoja utilitārisma teoriju, definētams derīgumu par tikumības pamatkritēriju. Reliģijas filosofijā viņš aprobežojās ar pieņēmumu, ka Visumā valdošās kārtības cēloņiem ir zināma analoģija ar saprātu, taču noraidīja jebkādu mācību par Dievu un, atsaukdamies uz vēstures pieredzi, atzina, ka reliģija slikti ietekmē tikumību un sabiedrisko dzīvi. Jūma skepticisms visai ietekmēja tā laika un vēlāku laiku buržuāzijas locekļu pasaules izpratni, bet viņa agnosticisms ievērojami ietekmēja jaunāko laiku filosofiju, kļūstot par vienu no neopozitīvisma pamatavotiem.

Miris 1776. gada 25. augustā, 65 gadu vecumā, Edinburgā.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 186.-187. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• David Hume - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Hume's Aesthetics - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Hume's Moral Philosophy - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Hume on Religion - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Hume on Free Will - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• The History of England in Three Volumes By David Hume, Esq. - Gutenberg project