Atšķirības starp "Humānisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
(2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Humānisms''' (no lat. ''humus'' – "augsne, zeme") - ideju un intelektuālo meklējumu strāva [[Renesanse|Renesanses laikā]], kad dzima jauna pasaules uztveres paradigma domāšanā: zināšanu izvirzīšana par pašvērtību, brīvdomīga apziņa un pasaulīgs individuālisms. Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, vēsturiski progresīvu tās aspektu, ieskaitot jebkādas [[Utopisms|utopisma]] formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa Renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi Atdzimšanas [[Neoplatonisms|neoplatoniķi]] ir brīvdomīgi humānisti.
+
'''Humānisms''' (no lat. ''humus'' – "augsne, zeme") - ideju un intelektuālo meklējumu strāva [[Renesanse|Renesanses laikā]], kad dzima jauna pasaules uztveres paradigma domāšanā: cilvēka kā figūras nolikšana pasaules skatījuma centrā ([[antropocentrisms]]), brīvdomīga apziņa un pasaulīgs individuālisms, zināšanu izvirzīšana par pašvērtību, kas ietilpa t.s. humānistu - ļaužu ar klasisko izglītību un interesēm valodās, vēsturē, grāmatniecībā, - interešu lokā. Ar mūsdienās izplatīto "cilvēkmīlestības" jēdzienu tam nav nekāda sakara.
  
Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmās humānistu nodarbības ar senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ. Seno valodu tehniskā prasme viduslaikos nebija mazāka kā humānisma laikmetā. Jaunums bija tas, ka latīņu valoda vairs netika uztverta kā pašsaprotami eksistējoša. Latīņu valodu sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. vairs nebija kaut kas vienkārši tradicionāls un lietišķs. To sāka izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu. Itāļu humānisti tik tīri rakstīja Cicerona latīņu valodā, ka pat vēlāko gadsimtu izcilākajiem lietpratējiem bija grūti ar viņiem sacensties. Tāpēc nav pārsteigums, ka itāļu humānisti izrādījās dibinātāji veselai lielai zinātnes jomai, vienam no vissenākajiem filoloģijas veidiem, proti, tam, ko sauc par klasisko filoloģiju un kas vēlākajos gadsimtos ieguva vispārzināmu attīstību.
+
Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, ieskaitot jebkādas [[Utopisms|utopisma]] formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa Renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi Atdzimšanas [[Neoplatonisms|neoplatoniķi]] ir brīvdomīgi humānisti. Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmā humānistu pievēršanās senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ, bet sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Humānistu uztverē tā vairs nebija vienkārši tradicionāla lietišķo rakstu valoda – to sāka analizē†, izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu. itāļu humānisti aizsāka klasisko filoloģiju. kas vēlākajos gadsimtos ieguva vispārzināmu attīstību.
  
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.scribd.com/doc/19525498/RENESANSES-ESTTIKA Losevs A.F. Renesanses estētika.]
 
* [http://www.scribd.com/doc/19525498/RENESANSES-ESTTIKA Losevs A.F. Renesanses estētika.]

Versija, kas saglabāta 2017. gada 10. augusts, plkst. 16.36

Humānisms (no lat. humus – "augsne, zeme") - ideju un intelektuālo meklējumu strāva Renesanses laikā, kad dzima jauna pasaules uztveres paradigma domāšanā: cilvēka kā figūras nolikšana pasaules skatījuma centrā (antropocentrisms), brīvdomīga apziņa un pasaulīgs individuālisms, zināšanu izvirzīšana par pašvērtību, kas ietilpa t.s. humānistu - ļaužu ar klasisko izglītību un interesēm valodās, vēsturē, grāmatniecībā, - interešu lokā. Ar mūsdienās izplatīto "cilvēkmīlestības" jēdzienu tam nav nekāda sakara.

Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, ieskaitot jebkādas utopisma formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa Renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi Atdzimšanas neoplatoniķi ir brīvdomīgi humānisti. Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmā humānistu pievēršanās senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ, bet sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Humānistu uztverē tā vairs nebija vienkārši tradicionāla lietišķo rakstu valoda – to sāka analizē†, izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu. Tā itāļu humānisti aizsāka klasisko filoloģiju. kas vēlākajos gadsimtos ieguva vispārzināmu attīstību.

Resursi internetā par šo tēmu