Atšķirības starp "Inkvizīcija" versijām

Versija, kas saglabāta 2019. gada 15. decembris, plkst. 09.00

Inkvizīcija (lat. inquisitio - "izmeklēšana") - pirmstiesas izmeklēšana viduslaiku Eiropā.

Lēmums balstījās nevis tikai uz citas privātpersonas izvirzītu apsūdzību un piestādītajiem pierādījumiem (akuzācijas process), bet pirms tiesas publiska institūcija speciāli izmeklēja konkrēto gadījumu, meklējot pierādījumus apsūdzētā vainai vai nevainīgumam. Savāktie pierādījumi un atzinums tiek nodoti tiesai, kas lēma par apsūdzētā vainu. Laikabiedri (Tomass Mors u.c.) uzskatīja inkvizīcijas tiesu par daudz objektīvāku un juridiski korektāku, jo, atšķirībā no laicīgās tiesas, tā ļāva apsūdzētajam sevi aizstāvēt. Viduslaikos ar jēdzienu "inkvizīcija" apzīmēja jebkuru pirmstiesas izmeklēšanu kā tādu. Atkarībā no konteksta:

• 1. Laicīgajās tiesās izmeklēšanu parasti veica no "uzticamiem" pilsoņiem izveidota inkvizīcija.
• 2. Reliģiskos (herēzes gadījumus) pārkāpumu izmeklēšanu - inkvizīciju īstenoja īpaši šim uzdevumam deleģēti garīdznieki (inkvizītori), jeb t.s. Svētā inkvizīcija.

1631. gadā inkvizitors, jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 271. lpp.