Atšķirības starp "Islams" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Islams''' (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies [[Monoteisms|monoteistiska]] [[reliģija]], kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Savukārt vārds ’’islams’’ ir atvasināts no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam ([[Allahs|Dievam]] - ar.: الله - ''alla:h'') un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli). | '''Islams''' (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies [[Monoteisms|monoteistiska]] [[reliģija]], kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Savukārt vārds ’’islams’’ ir atvasināts no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam ([[Allahs|Dievam]] - ar.: الله - ''alla:h'') un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli). | ||
| − | Islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. | + | Islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. |
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. janvāris, plkst. 11.22
Islams (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Savukārt vārds ’’islams’’ ir atvasināts no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam (Dievam - ar.: الله - alla:h) un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
Islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei.
