Atšķirības starp "Jūdaisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. septembris, plkst. 13.16

Jūdaisms (ivr. יַהֲדוּת) – ebreju reliģija. Kā pastāvīga monoteiska koncepcija noformulējās VII gs.p.m.ē., evolucionējot senebreju cilšu reliģiskajiem uzskatiem par galveno dievību kā savas cilts aizgādni. Raksturīgākās pamatiezīmes: monoteisms (pasaulē ir tikai viens Dievs radītājs), izredzētība (par „savu“ Dievs izvēlējies - "slēdzis derību", - tikai vienu tautu, citas par „savām“ neatzīstot), ticība mesijam (Dieva izredzētajam, kurš vedīs izredzēto tautu Dieva valstībā zemes virsū). Jūdaisma pamatdogmas fiksētas t.s. Vecajā derībā (Tanakh) un Talmudā (komplicēts Vecās derības grāmatu komentāru krājums), kā arī virknē citu rakstu avotu. Mūsdienās Izraēlas valsts oficiālā reliģija, cionisma ideoloģiskais pamats. Reliģiskā tradīcija nav šaura garīdznieku loka rokās, bet ir katram ticīgajam rodama svētajos rakstos, mutvārdu un rakstiskajās tradīcijās, ko izskaidro un piemēro ikdienas dzīvei rabīni. Dievs ir viens. Nekas nepastāv bez Viņa ziņas. Cilvēka grūtību pilnā dzīve - sekojot savai brīvajai gribai - var tikt veltīta centieniem tuvoties Dievam un patiesībai, vai arī aizgriezties no Dieva un doties maldu ceļos. Jūdaisma pamatpostulāti apkopoti "Torā" (piecas Mozus grāmatas), kurai paralēli pastāvējusi mutvārtu tradīcija, savstarpēji viena otru papildinot. Ap 200. gadu liela daļa mutvādru likumu tika apkopoti Mišnā, pakļauti debatēm un diskusijām abos tā laika galvenajos jūdaisma centros - Izraēļu zemē un Babilonā - no šim komentāriem, tos apkopojot, tika izveidoti Jeruzalemes un Babilonas Talmudi (mūsdienās jūdaisma teoloģijā dominē Babilonas Talmuds).

Literatūra par šo tēmu

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 186. lpp.