Atšķirības starp "Kalīfs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kalifs''' (ar. خليفة, ''khalīfah'' - "pēctecis"; no ''Khalifat ar-rasul Allah'' - ''Dieva Pravieša pēctecis'') - visas [[musulmaņi|musulmaņu]] kopienas hgarīgais vadonis un laicīgais [[valdnieks]] (skat. ''[[Kalifāts]]'') laikā no 632. līdz 1924. gadam. Pēc pirmajiem četriem vēlētajiem kalifiem ([[Abubakrs]], [[Omars ibn Alhatabs]], [[Otmans ibn Afans]] un [[Ali ibn Abutalibs]]) tituls kļuva mantojams un uz to kā visu musulmaņu valdnieka statusu pretendēja vairākas monarhu dinastijas. Atkarībā no laika reliģiskajiem uzskatiem, mainījās arī traktējums, kas var būt ''kalifs'' un kāds ir tā statuss, piemēram, [[šiīti]] uzskata, ka ''kalifs'' var būt tikai tiešais Pravieša znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, savukārt [[sunnīti]] pieļauj, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no [[seīdi]]em vai Pravieša tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem. Omeijadu un Abasīdu kalifātos ''kalifs'' vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu. [[Haridžīti]]em ''kalifs'' bija vēlēts ticīgo kopienas līderis, kura varu ierobežo kopienas sapulce, bet [[Ēģiptes sultanāts|Ēģiptes sultanātā]] ''kalifs'' bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot [[Sultāns|sultāna]] ziņā, utt. | + | '''Kalifs''' (ar. خليفة, ''khalīfah'' - "pēctecis"; no ''Khalifat ar-rasul Allah'' - ''Dieva Pravieša pēctecis''; an. ''caliph'', vc. ''Kalif'', kr. ''халиф калиф'') - visas [[musulmaņi|musulmaņu]] kopienas hgarīgais vadonis un laicīgais [[valdnieks]] (skat. ''[[Kalifāts]]'') laikā no 632. līdz 1924. gadam. Pēc pirmajiem četriem vēlētajiem kalifiem ([[Abubakrs]], [[Omars ibn Alhatabs]], [[Otmans ibn Afans]] un [[Ali ibn Abutalibs]]) tituls kļuva mantojams un uz to kā visu musulmaņu valdnieka statusu pretendēja vairākas monarhu dinastijas. Atkarībā no laika reliģiskajiem uzskatiem, mainījās arī traktējums, kas var būt ''kalifs'' un kāds ir tā statuss, piemēram, [[šiīti]] uzskata, ka ''kalifs'' var būt tikai tiešais Pravieša znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, savukārt [[sunnīti]] pieļauj, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no [[seīdi]]em vai Pravieša tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem. Omeijadu un Abasīdu kalifātos ''kalifs'' vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu. [[Haridžīti]]em ''kalifs'' bija vēlēts ticīgo kopienas līderis, kura varu ierobežo kopienas sapulce, bet [[Ēģiptes sultanāts|Ēģiptes sultanātā]] ''kalifs'' bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot [[Sultāns|sultāna]] ziņā, utt. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 8. oktobris, plkst. 16.46
Kalifs (ar. خليفة, khalīfah - "pēctecis"; no Khalifat ar-rasul Allah - Dieva Pravieša pēctecis; an. caliph, vc. Kalif, kr. халиф калиф) - visas musulmaņu kopienas hgarīgais vadonis un laicīgais valdnieks (skat. Kalifāts) laikā no 632. līdz 1924. gadam. Pēc pirmajiem četriem vēlētajiem kalifiem (Abubakrs, Omars ibn Alhatabs, Otmans ibn Afans un Ali ibn Abutalibs) tituls kļuva mantojams un uz to kā visu musulmaņu valdnieka statusu pretendēja vairākas monarhu dinastijas. Atkarībā no laika reliģiskajiem uzskatiem, mainījās arī traktējums, kas var būt kalifs un kāds ir tā statuss, piemēram, šiīti uzskata, ka kalifs var būt tikai tiešais Pravieša znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, savukārt sunnīti pieļauj, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no seīdiem vai Pravieša tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem. Omeijadu un Abasīdu kalifātos kalifs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu. Haridžītiem kalifs bija vēlēts ticīgo kopienas līderis, kura varu ierobežo kopienas sapulce, bet Ēģiptes sultanātā kalifs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot sultāna ziņā, utt.
Literatūra par šo tēmu
- Latviešu valodas vārdnīca: A-Ž. / Atb. red. D. Guļevska. — Avots, Rīga, 1998, 356. lpp.
- Svešvārdu vārdnīca. / red. Baldunčiks J., Pokrotniece K. — Jumava, Rīga, 2005., 641. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.
- Patricia Crone, Martin Hinds. God's Caliph : Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986 - 164 pages, ISBN 0521674484
- Bernard Lewis. Die politische Sprache des Islam. - Europäische Verlagsanstalt: Berlin, 1991 - 257 Seiten, ISBN 3434461035
- Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. Bd. 1-2 - Artemis: Zürich-München, 1981. ISBN 3760845312
- Фильштинский И.М. История арабов и халифата (750-1517 гг.). - Муравей-Гайд: Москва, 1999 - 384 с. ISBN 5-89737-038-9
