Atšķirības starp "Kalīfs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kalifs | + | '''Kalifs''' (ar. خليفة, ''khalīfah'' - "pēctecis"; no ''Khalifat ar-rasul Allah'' - ''Dieva Pravieša pēctecis'') - visu [[musulmaņi|musulmaņu]] kopienu laicīgais [[valdnieks]] (skat. ''[[Kalifāts]]'') un garīgais vadītājs laikā no 632. līdz 1924. gadam. Pēc pirmajiem četriem vēlētajiem kalifiem ([[Abubakrs]], [[Omars ibn Alhatabs]], [[Otmans ibn Afans]] un [[Ali ibn Abutalibs]]) tituls kļuva mantojams un uz to kā visu musulmaņu valdnieka statusu pretendēja vairākas monarhu dinastijas. Atkarībā no laika reliģiskajiem uzskatiem, mainījās arī traktējums, kas var būt ''kalifs'' un kāds ir tā statuss, piemēram, [[šiīti]] uzskata, ka ''kalifs'' var būt tikai tiešais Pravieša znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, savukārt [[sunnīti]] pieļauj, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no [[seīdi]]em vai Pravieša tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem. Omeijadu un Abasīdu kalifātos ''kalifs'' vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu. [[Haridžīti]]em ''kalifs'' bija vēlēts ticīgo kopienas līderis, kura varu ierobežo kopienas sapulce, bet [[Ēģiptes sultanāts|Ēģiptes sultanātā]] ''kalifs'' bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot [[Sultāns|sultāna]] ziņā, utt. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 11. janvāris, plkst. 13.45
Kalifs (ar. خليفة, khalīfah - "pēctecis"; no Khalifat ar-rasul Allah - Dieva Pravieša pēctecis) - visu musulmaņu kopienu laicīgais valdnieks (skat. Kalifāts) un garīgais vadītājs laikā no 632. līdz 1924. gadam. Pēc pirmajiem četriem vēlētajiem kalifiem (Abubakrs, Omars ibn Alhatabs, Otmans ibn Afans un Ali ibn Abutalibs) tituls kļuva mantojams un uz to kā visu musulmaņu valdnieka statusu pretendēja vairākas monarhu dinastijas. Atkarībā no laika reliģiskajiem uzskatiem, mainījās arī traktējums, kas var būt kalifs un kāds ir tā statuss, piemēram, šiīti uzskata, ka kalifs var būt tikai tiešais Pravieša znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, savukārt sunnīti pieļauj, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no seīdiem vai Pravieša tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem. Omeijadu un Abasīdu kalifātos kalifs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu. Haridžītiem kalifs bija vēlēts ticīgo kopienas līderis, kura varu ierobežo kopienas sapulce, bet Ēģiptes sultanātā kalifs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot sultāna ziņā, utt.
Literatūra
- Latviešu valodas vārdnīca: A-Ž. / Atb. red. D. Guļevska. — Avots, Rīga, 1998, 356. lpp.
- Svešvārdu vārdnīca. / Juris Baldunčiks, Kornēlija Pokrotniece. — apgāds „Jumava”, Rīga, 2005. — 641 lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.
