Atšķirības starp "Kapitālisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Kapitālisms''' (angl. ''capitalism'', vāc. ''Kapitalismus'', kr. ''капитализм'') - sabiedriska iekārta, industriālā tirgus ekonomikas sistēma, kurā sociālajās attiecību pamatā ir privātīpašuma [[Kapitāls|kapitāla]]<ref>Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.</ref> vairošanas intereses, t.i. pamatvērtība ir kapitāls, savukārt politiskā un ekonomiskā vara sabiedrībā pieder bagāto mazākumam, kas to neizbēgami realizē šauri savās interesēs uz kāda cita, t.i. sabiedrības vairākuma rēķina. Pats jēdziens "kapitālisms" apritē ieviesās, pateicoties 1902. gadā izdotajam [[Zombarts Verners|Zombarta]] darbam "Der moderne Kapitalismus”.
+
'''Kapitālisms''' (angl. ''capitalism'', vāc. ''Kapitalismus'', kr. ''капитализм'') - sabiedriska iekārta, industriālā tirgus ekonomikas sistēma, kurā sociālajās attiecību pamatā ir privātīpašuma [[Kapitāls|kapitāla]]<ref>Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.</ref> vairošanas intereses, t.i. pamatvērtība ir kapitāls. Sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu -  indivīda vietu un ietekmi sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Pats jēdziens "kapitālisms" apritē ieviesās, pateicoties 1902. gadā izdotajam [[Zombarts Verners|Zombarta]] darbam "Der moderne Kapitalismus”. Izveidojās XVIII-XIX gs. dažās Rietumeiropas zemēs (Lielbritānija, Francija, Nīderlande) un Jaunajā pasaulē (ASV), bet XX gs. sākumā dominēja visā Rietumu puslodē. Kapitālisma ideoloģijas pamatā ir [[Smits Ādams|Ādama Smita]] hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms regulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās; līdz ar to kapitālisms paverot sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespēja, bet spēja nodrošināt preču pārpilnību to padarot ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām.
−
 
 
−
Sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu -  indivīda vietu sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Izveidojās XVII-XVIII gs. dažās Rietumeiropas zemēs (Lielbritānija, Francija, Nīderlande), bet XX gs. sākumā dominēja visā Rietumu puslodē. Kapitālisma ideoloģijas pamatā ir [[Smits Ādams|Ādama Smita]] hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās, līdz ar to mka kapitālisms paverot sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespēja, bet spēja nodrošināt preču pārpilnību to padarot ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Savas pozīcijas kapitālisms stiprina arī tādējādi, ka pakļauj sev politisko varu un militārās struktūras. Moderno tehnoloģiju ieviešana un to izplatīšanās spēcīgi sekmē un paātrina pasaules valstu hierarhizāciju. Izdalās trīs līmeņu valstis: centrālās, perifērās un vidēja tipa – pusperifērās. Kapitālisms radās Rietumeiropas vadošajās valstīs (tās veido centru). Laika gaitā tas sasniedz pusperifērijas un perifērijas. Arī tās tiek „iejūgtas” pasaules kapitālisma sistēmā, bet tikai kā „piejūga”, t.i., līdzās stāvošas valstis, kas nenosaka virzību uz priekšu. Arvien samazinās to valstu skaits, kas nav iekļāvušās pasaules kapitālisma sistēmas orbītā.
 
  
 +
* Marksisma piekritēji uzskata, ka kapitālisms ir netaisnīga iekārta, jo tajā politiskā un ekonomiskā vara sabiedrībā pieder bagāto mazākumam, kas to neizbēgami realizē šauri savās interesēs uz kāda cita, t.i. sabiedrības vairākuma (kam nav kapitāla) rēķina.
 
* [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiska formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref>
 
* [[Marksisms-ļeņinisms]] (oficiālā valsts ideoloģija [[PSRS]]) to definēja kā: "[[Sabiedriski ekonomiska formācija]], kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba [[ekspluatācija]]. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - [[Proletariāts|proletariāta]] un [[buržuāzija]]s antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā [[Feodālisms|feodālismā]]. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - [[imperiālisms]], ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās [[valsts monopolistiskais kapitālisms]], kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. [[Pirmais pasaules karš]] ievadīja [[Kapitālisma vispārējā krīze|kapitālisma vispārējās krīzes]] sākšanos."<ref>Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.</ref>
  

Versija, kas saglabāta 2012. gada 12. augusts, plkst. 15.32

Kapitālisms (angl. capitalism, vāc. Kapitalismus, kr. капитализм) - sabiedriska iekārta, industriālā tirgus ekonomikas sistēma, kurā sociālajās attiecību pamatā ir privātīpašuma kapitāla[1] vairošanas intereses, t.i. pamatvērtība ir kapitāls. Sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu - indivīda vietu un ietekmi sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Pats jēdziens "kapitālisms" apritē ieviesās, pateicoties 1902. gadā izdotajam Zombarta darbam "Der moderne Kapitalismus”. Izveidojās XVIII-XIX gs. dažās Rietumeiropas zemēs (Lielbritānija, Francija, Nīderlande) un Jaunajā pasaulē (ASV), bet XX gs. sākumā dominēja visā Rietumu puslodē. Kapitālisma ideoloģijas pamatā ir Ādama Smita hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms regulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās; līdz ar to kapitālisms paverot sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespēja, bet spēja nodrošināt preču pārpilnību to padarot ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām.

  • Marksisma piekritēji uzskata, ka kapitālisms ir netaisnīga iekārta, jo tajā politiskā un ekonomiskā vara sabiedrībā pieder bagāto mazākumam, kas to neizbēgami realizē šauri savās interesēs uz kāda cita, t.i. sabiedrības vairākuma (kam nav kapitāla) rēķina.
  • Marksisms-ļeņinisms (oficiālā valsts ideoloģija PSRS) to definēja kā: "Sabiedriski ekonomiska formācija, kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba ekspluatācija. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - proletariāta un buržuāzijas antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā feodālismā. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā, pēdējā stadija - imperiālisms, ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās valsts monopolistiskais kapitālisms, kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. Pirmais pasaules karš ievadīja kapitālisma vispārējās krīzes sākšanos."[2]

Skat. arī: Imperiālisms, Pasaules sistēmas teorija, Industriālās sabiedrības modelis, Brīvā tirgus ekonomika

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.
  2. ↑ Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Vēbers Makss. Protestantiskā ētika un kapitālisma gars. - LU FSI: Rīga, 2004., 303 lpp.
  • Milton Friedman. Capitalism and Freedom. - University of Chicago, 1982
  • Mark Obrinsky. Profit Theory and Capitalism. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 1983
  • Harvey David. The Political-Economic Transformation of Late Twentieth Century Capitalism. - Blackwell Publishers: Cambridge, 1990, ISBN 0-631-16294-1
  • Hayek Friedrich A. The Pure Theory of Capital. - University of Chicago Press: Chicago, 1975, ISBN 0-226-32081-2
  • Hayek Friedrich A. Capitalism and the Historians. - University of Chicago Press: Chicago, 1963
  • Josephson Matthew. The Money Lords; the great finance capitalists, 1925-1950. - Weybright and Talley: New York, 1972
  • Reisman George. Capitalism: A Treatise on Economics. - Jameson Books: Ottawa, Illinois, 1996, ISBN 0-915463-73-3
  • Resnick Stephen. Knowledge & Class: a Marxian critique of political economy. - University of Chicago Press: Chicago, 1987
  • Seldon Arthur. Capitalism: A Condensed Version. - Institute of Economic Affairs: London, 2007
  • De Soto Hernando. The Mystery of Capital: Why Capitalism Triumphs in the West and Fails Everywhere Else. - Basic Books: New York, 2000, ISBN 0-465-01614-6
  • Joseph Schumpeter. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. - UTB: Stuttgart, 2005, ISBN 978-3825201722

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kapitālisms&oldid=38172"