Atšķirības starp "Kavalērija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Resursi internetā par šo tēmu)
m
(4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
[[Attēls:Mongolis_1240.jpg‎|right|thumb|200px|mongoļu kavalērija gatavojas uzbrukt (ap 1240.)]]
+
[[Attēls:Mongolis_1240.jpg‎|right|thumb|200px|mongoļu kavalērija (ap 1240.)]]
 
'''Kavalērija''' - (no lat. ''caballus'' - "zirgs"; angl. ''cavalry'', fr. ''cavalerie'', vāc. ''Kavalerie'', kr. ''кавалерия, конница'') - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs ([[Asīrija|Asīrijā]], [[Urartu]]). Dalījums [[Vieglā kavalērija|vieglajā]], [[Vidējā kavalērija|vidējā]] un [[Smagā kavalērija|smagi bruņotajā ''kavalērijā'']] parādījās VI gs. p.m.ē. [[Senā Persija|Senajā Persijā]]. Regulārās ''kavalērijas'' daļas (ne visai lielas, jo reti kura [[polisa]] spēja uzturēt lielāku par 1000 [[jātnieki]]em vienību) pirmo reizi tika izveidotas [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]]. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai (Senā Indija, II gs.p.m.ē. - Eiropā nonāca VIII gs.) zemkopju kultūru armijās kavalērija - pamatā bruņota ar metamajiem šķēpiem un/vai šaujamliokiem, - kalpoja vairāk kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču stepju [[Nomadi|nomadu]] zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. VI gs. Eiropā no Centrālāzijas ieviesās smagie kaujas [[sedli]] ar vienu sedlu siksnu, kas ārkārtīgi palielināja jātnieka stabilitāti zirga mugurā, ļaujot tam izmantot arī kaujas zirga inerces spēku dūrienā ar pīķi, kā arī izmantot smagākus zobenus un [[Vairogs|vairogus]]. Ap IX gs. visai plaši sāka izmantot metāla laužņus, bet XI gs. beigās parādījās [[pieši]]. Pirmie to novērtēja [[normaņi]], izveidojot savu smagi bruņoto kavalēriju kā [[Bruņinieks|bruņinieku]] priekšteci. Attiecīgi, viduslaikos smagi bruņotā kavalērija nu bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]], kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] ''kavalērija'' kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos ''kavalērijas'' daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos.
 
'''Kavalērija''' - (no lat. ''caballus'' - "zirgs"; angl. ''cavalry'', fr. ''cavalerie'', vāc. ''Kavalerie'', kr. ''кавалерия, конница'') - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs ([[Asīrija|Asīrijā]], [[Urartu]]). Dalījums [[Vieglā kavalērija|vieglajā]], [[Vidējā kavalērija|vidējā]] un [[Smagā kavalērija|smagi bruņotajā ''kavalērijā'']] parādījās VI gs. p.m.ē. [[Senā Persija|Senajā Persijā]]. Regulārās ''kavalērijas'' daļas (ne visai lielas, jo reti kura [[polisa]] spēja uzturēt lielāku par 1000 [[jātnieki]]em vienību) pirmo reizi tika izveidotas [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]]. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai (Senā Indija, II gs.p.m.ē. - Eiropā nonāca VIII gs.) zemkopju kultūru armijās kavalērija - pamatā bruņota ar metamajiem šķēpiem un/vai šaujamliokiem, - kalpoja vairāk kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču stepju [[Nomadi|nomadu]] zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. VI gs. Eiropā no Centrālāzijas ieviesās smagie kaujas [[sedli]] ar vienu sedlu siksnu, kas ārkārtīgi palielināja jātnieka stabilitāti zirga mugurā, ļaujot tam izmantot arī kaujas zirga inerces spēku dūrienā ar pīķi, kā arī izmantot smagākus zobenus un [[Vairogs|vairogus]]. Ap IX gs. visai plaši sāka izmantot metāla laužņus, bet XI gs. beigās parādījās [[pieši]]. Pirmie to novērtēja [[normaņi]], izveidojot savu smagi bruņoto kavalēriju kā [[Bruņinieks|bruņinieku]] priekšteci. Attiecīgi, viduslaikos smagi bruņotā kavalērija nu bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota [[Otrais pasaules karš|II Pasaules karā]], kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] ''kavalērija'' kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos ''kavalērijas'' daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos.
  
6. rindiņa: 6. rindiņa:
 
<center><gallery>
 
<center><gallery>
 
Attēls:Huns.jpg|huņņi Balkānos (V gs.)
 
Attēls:Huns.jpg|huņņi Balkānos (V gs.)
Attēls:Turc_seldjoukide.jpg|seldžuku vieglais jātnieks (X gs.)
+
Attēls:Turc_seldjoukide.jpg|seldžuku jātnieks (X gs.)
Attēls:Normands.jpg|normaņu smagais jātnieks (X gs.)
+
Attēls:Normands.jpg|normaņu jātnieks (X gs.)
 
Attēls:Kosaken_SwarzMeerr_1805.jpg|Melnās jūras kazaki (1805.)
 
Attēls:Kosaken_SwarzMeerr_1805.jpg|Melnās jūras kazaki (1805.)
 
</gallery></center>
 
</gallery></center>
  
== Literatūra par šo tēmu ==
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
 +
* Trinko. Jāšanas māksla: īss vēsturisks apskats. // Militārais apskats. 1932., Nr.1., 136.-142. lpp.
 
----
 
----
 
* Günter Dorn, Joachim Engelmann. Die Kavallerie-Regimenter Friedrich des Großen 1756-1763. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-5301-8
 
* Günter Dorn, Joachim Engelmann. Die Kavallerie-Regimenter Friedrich des Großen 1756-1763. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-5301-8
28. rindiņa: 29. rindiņa:
 
* Д. П. Алексинский, К. А. Жуков, А. М. Бутягин, Д. С. Коровкин. Всадники войны. Кавалерия Европы. - Полигон, 2005, 488 стр. ISBN 5-17-027891-8
 
* Д. П. Алексинский, К. А. Жуков, А. М. Бутягин, Д. С. Коровкин. Всадники войны. Кавалерия Европы. - Полигон, 2005, 488 стр. ISBN 5-17-027891-8
  
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.sonofthesouth.net/leefoundation/civil-war/1862/september/confederate-cavalry.htm US Confederate Cavalry]
 
* [http://www.sonofthesouth.net/leefoundation/civil-war/1862/september/confederate-cavalry.htm US Confederate Cavalry]
67. rindiņa: 68. rindiņa:
 
* [http://ww1.milua.org/Cavalery.htm Кавалерия в Первой мировой войне]
 
* [http://ww1.milua.org/Cavalery.htm Кавалерия в Первой мировой войне]
 
* [http://wap.imf.forum24.ru/?1-7-0-00000006-000-0-0-1252172957 Индийская кавалерия 1939 - 1945]
 
* [http://wap.imf.forum24.ru/?1-7-0-00000006-000-0-0-1252172957 Индийская кавалерия 1939 - 1945]
 +
* [http://www.gusa.ru/kniga1.html Шавенков П.В. Российская регулярная кавалерия в 1698 – 1917 гг.]
 +
* [http://www.zimovaya.ru/statji/ocherki-razvitiya-taktiki-russkoy-konnitsy-sotennoy-sluzhby-ser.-16-ser.-17-vv.html Курбатов О.А. Очерки развития тактики русской конницы «сотенной службы» (сер. 16 – сер. 17 вв.)]
  
 
[[Kategorija:Karavīru kārtas un ieroču šķiras]]
 
[[Kategorija:Karavīru kārtas un ieroču šķiras]]

Versija, kas saglabāta 2014. gada 22. jūlijs, plkst. 14.24

mongoļu kavalērija (ap 1240.)

Kavalērija - (no lat. caballus - "zirgs"; angl. cavalry, fr. cavalerie, vāc. Kavalerie, kr. кавалерия, конница) - sauszemes karaspēka ieroču šķira, karavīri, kuri karadarbībā piedalās un pārvietojas, jājot uz zirgiem (atsevišķos reģionos arī uz kamieļiem). Pirmo reizi parādās IX gs. p.m.ē. Seno Tuvo Austrumu zemēs (Asīrijā, Urartu). Dalījums vieglajā, vidējā un smagi bruņotajā kavalērijā parādījās VI gs. p.m.ē. Senajā Persijā. Regulārās kavalērijas daļas (ne visai lielas, jo reti kura polisa spēja uzturēt lielāku par 1000 jātniekiem vienību) pirmo reizi tika izveidotas Senajā Grieķijā. Līdz sedlu un kāpšļu ieviešanai (Senā Indija, II gs.p.m.ē. - Eiropā nonāca VIII gs.) zemkopju kultūru armijās kavalērija - pamatā bruņota ar metamajiem šķēpiem un/vai šaujamliokiem, - kalpoja vairāk kā palīgspēki izlūkošanai, straujiem uzbrukumiem no flangiem, reidien pretinieka aizmugurē u.tml., taču stepju nomadu zemēs tā veidoja karaspēka pamatmasu. VI gs. Eiropā no Centrālāzijas ieviesās smagie kaujas sedli ar vienu sedlu siksnu, kas ārkārtīgi palielināja jātnieka stabilitāti zirga mugurā, ļaujot tam izmantot arī kaujas zirga inerces spēku dūrienā ar pīķi, kā arī izmantot smagākus zobenus un vairogus. Ap IX gs. visai plaši sāka izmantot metāla laužņus, bet XI gs. beigās parādījās pieši. Pirmie to novērtēja normaņi, izveidojot savu smagi bruņoto kavalēriju kā bruņinieku priekšteci. Attiecīgi, viduslaikos smagi bruņotā kavalērija nu bija armijas galvenais triecienspēks, kuras uzbrukumu šajā laikā varēja apturēt tikai cieša kājnieku ierinda ar uz priekšu izbīdītiem garajiem pīķiem. Tās nozīme sāka pakāpeniski mazināties pēc XIV gs., kad Eiropā parādījās šaujamieroči. XV-XVI gs. lielāku lomu guva vieglā kavalērija, kura visai drīz tika apbruņota arī ar individuālajiem šaujamieročiem. Pēdējo reizi pietiekami plaši kavalērija tika izmantota II Pasaules karā, kad tās triecienspēka loma zuda pilnībā, kavalērijas daļām atstājot palīgspēku lomu. XX gs. vidū lielākajā daļā valstu bruņoto spēku kavalērija kā ieroču šķira tika likvidēta (vairāku valstu bruņotajos spēkos kavalērijas daļas tika mehanizētas, kļūstot par bruņumehanizētajām daļām un sagabājot nosaukumā apzīmējumu "kavalērijas"), vai arī saglabāta tikai daļēji, robežapsardzes vajadzībām vai tīri reprezentatīvos nolūkos.

Skat. arī: eskadrons, bruņinieki, kazaki, huzāri, ulāni. katafrakti, heitari, kirasieri, karabinieri, dragūni, mameluki

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
  • Trinko. Jāšanas māksla: īss vēsturisks apskats. // Militārais apskats. 1932., Nr.1., 136.-142. lpp.

  • Günter Dorn, Joachim Engelmann. Die Kavallerie-Regimenter Friedrich des Großen 1756-1763. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-5301-8
  • Karlheinz Gless. Das Pferd im Militärwesen. - Militärverlag der DDR: Berlin, 1980
  • Dietmar Kügler. Die U.S.-Kavallerie Legende und Wirklichkeit einer militärischen Eliteeinheit. - Motorbuch Verlag, 1979, ISBN 3-8794-3626-6
  • Georg Nagyrevi von Neppel. Husaren in der Weltgeschichte. - Verlag Emil Vollmer: Wiesbaden, 1975
  • Janusz Piekałkiewicz. Pferd und Reiter im Zweiten Weltkrieg. - Herbig, 1998, ISBN 3-7766-1756X
  • Klaus Christian Richter. Kavallerie der Wehrmacht. - Nebel Verlag, 2000, ISBN 3-8955-53107
  • Klaus Christian Richter. Geschichte der deutschen Kavallerie 1919-1945. - Motorbuch Verlag: Stuttgart, 1982, ISBN 3-8794-3892-7
  • Herve de Weck. Illustrierte Geschichte der Kavallerie. - Verlag Huber Frauenfeld: Stuttgart, 1982, ISBN 3-7193-0762X
  • Stefan Papp jr. Mit Karabiner und Säbel: Das Kavalleriekorps der Potomac-Armee im US-Bürgerkrieg, 2 Bde. - Wyk auf Föhr, 1995. ISBN 3-89510-030-7

  • Кавалерия Российской армии. Гусары и уланы. - Аврора: Москва, 2004, C. 31 (63)
  • Д. П. Алексинский, К. А. Жуков, А. М. Бутягин, Д. С. Коровкин. Всадники войны. Кавалерия Европы. - Полигон, 2005, 488 стр. ISBN 5-17-027891-8

Resursi internetā par šo tēmu