Atšķirības starp "Konsuls" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Konsuls''' (lat. ''consul'') - atkarībā no konteksta: '''1.''' [[maģistrāts]] [[Romas valsts|Senajā Romā]], kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. ''Konsulus'' ievēlēja [[Komīcija|centūriju komīcijās]] no [[Patricieši|patriciešu]] vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no [[Plebeji|plebeju]] vidus). Kara laikā ''konsuli'' mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā ''konsuli'' uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. ''impērijas laikā'' tas bija vairs tikai goda tituls. '''2.''' Jaunajos laikos augstākā valsts amatpersona Francijā (1799.-1804.). '''3.''' Visjaunākajos laikos valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai. | + | '''Konsuls''' (lat. ''consul'') - atkarībā no konteksta: '''1.''' [[maģistrāts]] [[Romas valsts|Senajā Romā]], kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. ''Konsulus'' ievēlēja [[Komīcija|centūriju komīcijās]] no [[Patricieši|patriciešu]] vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no [[Plebeji|plebeju]] vidus). Kara laikā ''konsuli'' mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā ''konsuli'' uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. ''impērijas laikā'' tas bija vairs tikai goda tituls. '''2.''' Jaunajos laikos augstākā valsts amatpersona Francijā (1799.-1804.). '''3.''' Visjaunākajos laikos amatpersona, valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai. Iedalās ''konsulos'', kam ir savs patstāvīgs konsulārais apgabals un kas līdz ar to ir patstāvīgas konsulārās pārstāvniecības vadītāji, un ''konsulos'', kuriem patstāvīga konsulārā apgabala nav, bet kuriem uzdots veikt konsulārās funkcijas kādā no konsulārajām pārstāvniecībām (sk. [[konsulāts]]. ''Konsuli'' ir algoti valsts ierēdņi, bet '''goda konsuli''' - ārlietu ministra ieceltas šā amata cienīgas personas, kuras netiek algotas no valsts līdzekļiem. Goda konsuls veic atsevišķas konsulārās funkcijas, pamatojoties uz īpašu ārlietu ministra (Ārlietu ministrijas valsts sekretāra) pilnvarojumu. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 18. februāris, plkst. 07.41
Konsuls (lat. consul) - atkarībā no konteksta: 1. maģistrāts Senajā Romā, kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. Konsulus ievēlēja centūriju komīcijās no patriciešu vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no plebeju vidus). Kara laikā konsuli mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā konsuli uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja Senāta sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. impērijas laikā tas bija vairs tikai goda tituls. 2. Jaunajos laikos augstākā valsts amatpersona Francijā (1799.-1804.). 3. Visjaunākajos laikos amatpersona, valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai. Iedalās konsulos, kam ir savs patstāvīgs konsulārais apgabals un kas līdz ar to ir patstāvīgas konsulārās pārstāvniecības vadītāji, un konsulos, kuriem patstāvīga konsulārā apgabala nav, bet kuriem uzdots veikt konsulārās funkcijas kādā no konsulārajām pārstāvniecībām (sk. konsulāts. Konsuli ir algoti valsts ierēdņi, bet goda konsuli - ārlietu ministra ieceltas šā amata cienīgas personas, kuras netiek algotas no valsts līdzekļiem. Goda konsuls veic atsevišķas konsulārās funkcijas, pamatojoties uz īpašu ārlietu ministra (Ārlietu ministrijas valsts sekretāra) pilnvarojumu.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 93. lpp.
- Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 399. lpp.
- Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0
- Lintott Andrew. The Constitution of the Roman Republic. - Oxford University Press, 1999; ISBN 0-19-926108-3
- Ernst Meyer. Römischer Staat und Staatsgedanke. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1961
- Flach D. Die Gesetze der frühen römischen Republik. Text und Kommentar. In Zusammenarbeit mit Stefan von der Lahr. - Darmstadt, 1994
- Florian Ingrisch. Sullas „dictatura rei publicae constituendae“ und Caesars „dictatura rei gerendae“: ein Vergleich. - Berlin, 2007; ISBN 3-86573-284-4.
- Helmuth Schneider. Die Entstehung der römischen Militärdiktatur - Krise und Niedergang einer antiken Republik. - Köln, 1977; ISBN 3-462-01230-4.
- Ulrich Wilcken. Zur Entwicklung der römischen Diktatur. - Berlin, 1940
- Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91.
