Atšķirības starp "Konsuls" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(19 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Konsuls''' (lat. ''consul'') - atkarībā no konteksta: '''1.''' [[maģistrāts]] [[Romas valsts|Senajā Romā]], kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. ''Konsulus'' ievēlēja [[Komīcija|centūriju komīcijās]] no [[Patricieši|patriciešu]] vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no [[Plebeji|plebeju]] vidus). Kara laikā ''konsuli'' mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā ''konsuli'' uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. ''impērijas laikā'' tas bija vairs tikai goda tituls. '''2.''' Jaunajos laikos augstākā valsts amatpersona Francijā pēc [[Lielā franču revolūcija|Lielās franču revolūcijas]]. '''3.''' Visjaunākajos laikos valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai.
+
[[Attēls:Consul.jpg|right|thumb|200px|konsuls, liktoru pavadībā]]
 +
'''Konsuls''' (lat. ''consul'', sengr. ''ὕπατος'') - atkarībā no konteksta:  
 +
* '''1.''' [[maģistrāts]] [[Romas valsts|Senajā Romā]], kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. ''Konsulus'' ievēlēja [[Komīcija|centūriju komīcijās]] no [[Patricieši|patriciešu]] vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no [[Plebeji|plebeju]] vidus). Kara laikā ''konsuli'' mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā ''konsuli'' uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja [[Romas Senāts|Senāta]] sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. ''impērijas laikā'' tas bija vairs tikai goda tituls.  
 +
* '''2.''' Jaunajos laikos trīs augstākās valsts amatpersonas Francijā (1799.-1804.) ar neierobežotu izpildvaru (augstākā vara piederēja Pirmajam konsulam - [[Bonaparte Napoleons|Napoleonam]]).  
 +
* '''3.''' Visjaunākajos laikos amatpersona, valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai: tā pienākums ir aizstāvēt savas valsts intereses un tiesības, it īpaši tirdzniecības, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, finansu un citās saimnieciskās dzīves sfērās, kā arī pārstāvēt valsti un veicināt tās ekonomiskos un kultūras sakarus ar attiecīgo otru valsti. Konsuls kārto attiecīgajā konsulārajā apgabalā dzīvojošo savas valsts pilsoņu reģistru, sniedz palīdzību saviem pilsoņiem tiesu, administratīvajās, obligātā valsts dienesta, pilsonības un pasu lietās, kā arī aizstāv savas valsts pilsoņu personiskās, mantiskās un citas tiesības un intereses. Iedalās ''konsulos'', kam ir savs patstāvīgs konsulārais apgabals un kas līdz ar to ir patstāvīgas konsulārās pārstāvniecības vadītāji, un ''konsulos'', kuriem patstāvīga konsulārā apgabala nav, bet kuriem uzdots veikt konsulārās funkcijas kādā no konsulārajām pārstāvniecībām (sk. [[konsulāts]]. Bez ārlietu ministra piekrišanas ''konsuls'' nedrīkst pieņemt nevienu citas valsts valdības dotu uzdevumu. ''Konsuli'' ir algoti valsts ierēdņi, bet '''goda konsuli''' - ārlietu ministra ieceltas šā amata cienīgas personas, kuras netiek algotas no valsts līdzekļiem. Goda konsuls veic atsevišķas konsulārās funkcijas, pamatojoties uz īpašu ārlietu ministra (Ārlietu ministrijas valsts sekretāra) pilnvarojumu. 2008. gadā [[Latvijas Republika|Latvijai]] bija 125 ''goda konsuli'' un 9 goda ''ģenerālkonsuli'' ārvalstīs.
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==
  
−
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 93. lpp.
+
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 93., 96. lpp.
 
* Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 399. lpp.
 
* Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 399. lpp.
 
----
 
----
14. rindiņa: 18. rindiņa:
 
* Helmuth Schneider. Die Entstehung der römischen Militärdiktatur - Krise und Niedergang einer antiken Republik. - Köln, 1977; ISBN 3-462-01230-4.
 
* Helmuth Schneider. Die Entstehung der römischen Militärdiktatur - Krise und Niedergang einer antiken Republik. - Köln, 1977; ISBN 3-462-01230-4.
 
* Ulrich Wilcken. Zur Entwicklung der römischen Diktatur. - Berlin, 1940
 
* Ulrich Wilcken. Zur Entwicklung der römischen Diktatur. - Berlin, 1940
 +
* Mischa Meier. Das Ende des Konsulats im Jahr 541/42 und seine Gründe. Kritische Anmerkungen zur Vorstellung eines „Zeitalters Justinians“. // Zeitschrift für Papyrologie und Epigraphik, 138, 2002, S. 277–299.
 
----
 
----
 
* Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91.
 
* Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91.
  
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 +
 +
* [http://www.liis.lv/paslit/Literatura/12-13/12-13citati.html Citāti no romiešu pilsoņu karu perioda literatūras - liis.lv]
 +
* [http://www.liis.lv/paslit/Literatura/16-17/16-17cit.html Citāti no romiešu II-III gs. literatūras - liis.lv]
 +
* [http://www.likumi.lv/tv_faili.php?doc_id=57318&get_file_id=2049 LR 08.06.1994. likums "Konsulārais reglaments" ("Latvijas Vēstnesis", 72 (203), 18.06.1994.), spēkā ar 02.07.1994. (.pdf)]
 +
----
 +
* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Roman/Texts/secondary/SMIGRA*/Consul.html Consul - Article by Leonhard Schmitz, Ph.D., F.R.S.E., Rector of the High School of Edinburgh]
 +
* [http://www.livius.org/cn-cs/consul/consul.html Consul - Article by Jona Lendering]
 +
----
 +
* [http://www.un.org/russian/documen/convents/consular.pdf Венская конвенция о консульских сношениях (1967)]
 +
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/13471 Консул (Древний Рим) - Словари и энциклопедии на Академике]
  
 
[[Kategorija:Tituli un amati]]
 
[[Kategorija:Tituli un amati]]

Pašreizējā versija, 2014. gada 21. jūlijs, plkst. 14.59

konsuls, liktoru pavadībā

Konsuls (lat. consul, sengr. ὕπατος) - atkarībā no konteksta:

  • 1. maģistrāts Senajā Romā, kam bija deleģēta augstākā militārā, administratīvā un tiesu vara un ko pildīja divas vēlētas personas. Konsulus ievēlēja centūriju komīcijās no patriciešu vidus (kopš 367. g.p.m.ē. arī no plebeju vidus). Kara laikā konsuli mobilizēja armiju, iecēla tās komandējošo sastāvu, komandēja armiju. Miera laikā konsuli uzraudzīja pārējos maģistrātus, vadīja Senāta sēdes un tautas sapulces, ierosināja likumprojektus. T.s. impērijas laikā tas bija vairs tikai goda tituls.
  • 2. Jaunajos laikos trīs augstākās valsts amatpersonas Francijā (1799.-1804.) ar neierobežotu izpildvaru (augstākā vara piederēja Pirmajam konsulam - Napoleonam).
  • 3. Visjaunākajos laikos amatpersona, valsts pārstāvis citā valstī savu pilsoņu interešu un saimniecisko jautājumu kārtošanai: tā pienākums ir aizstāvēt savas valsts intereses un tiesības, it īpaši tirdzniecības, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, finansu un citās saimnieciskās dzīves sfērās, kā arī pārstāvēt valsti un veicināt tās ekonomiskos un kultūras sakarus ar attiecīgo otru valsti. Konsuls kārto attiecīgajā konsulārajā apgabalā dzīvojošo savas valsts pilsoņu reģistru, sniedz palīdzību saviem pilsoņiem tiesu, administratīvajās, obligātā valsts dienesta, pilsonības un pasu lietās, kā arī aizstāv savas valsts pilsoņu personiskās, mantiskās un citas tiesības un intereses. Iedalās konsulos, kam ir savs patstāvīgs konsulārais apgabals un kas līdz ar to ir patstāvīgas konsulārās pārstāvniecības vadītāji, un konsulos, kuriem patstāvīga konsulārā apgabala nav, bet kuriem uzdots veikt konsulārās funkcijas kādā no konsulārajām pārstāvniecībām (sk. konsulāts. Bez ārlietu ministra piekrišanas konsuls nedrīkst pieņemt nevienu citas valsts valdības dotu uzdevumu. Konsuli ir algoti valsts ierēdņi, bet goda konsuli - ārlietu ministra ieceltas šā amata cienīgas personas, kuras netiek algotas no valsts līdzekļiem. Goda konsuls veic atsevišķas konsulārās funkcijas, pamatojoties uz īpašu ārlietu ministra (Ārlietu ministrijas valsts sekretāra) pilnvarojumu. 2008. gadā Latvijai bija 125 goda konsuli un 9 goda ģenerālkonsuli ārvalstīs.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 93., 96. lpp.
  • Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden, Rīga, 1996., 399. lpp.
  • Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0
  • Lintott Andrew. The Constitution of the Roman Republic. - Oxford University Press, 1999; ISBN 0-19-926108-3
  • Ernst Meyer. Römischer Staat und Staatsgedanke. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1961
  • Flach D. Die Gesetze der frühen römischen Republik. Text und Kommentar. In Zusammenarbeit mit Stefan von der Lahr. - Darmstadt, 1994
  • Florian Ingrisch. Sullas „dictatura rei publicae constituendae“ und Caesars „dictatura rei gerendae“: ein Vergleich. - Berlin, 2007; ISBN 3-86573-284-4.
  • Helmuth Schneider. Die Entstehung der römischen Militärdiktatur - Krise und Niedergang einer antiken Republik. - Köln, 1977; ISBN 3-462-01230-4.
  • Ulrich Wilcken. Zur Entwicklung der römischen Diktatur. - Berlin, 1940
  • Mischa Meier. Das Ende des Konsulats im Jahr 541/42 und seine Gründe. Kritische Anmerkungen zur Vorstellung eines „Zeitalters Justinians“. // Zeitschrift für Papyrologie und Epigraphik, 138, 2002, S. 277–299.
  • Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Konsuls&oldid=54262"