Krāsas heraldikā

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 6. decembris, plkst. 10.55, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Heraldiskās krāsas (an. tincture, vc. Tinkturen, fr. émail) – heraldikā kopīgs apzīmējums visiem koloristiskajiem dekora veidiem, kas tiek izmantoti ģerboņa vairogā, iedalās trijās pamatgrupās: metālos, krāsās un ādās. Melnbaltajā grafikā krāsas aizstāj ar konkrētu paralēlu strīpu klājumu laukumā.

Krāsas:

Klasiskajā heraldikā izmantoto krāsu skaits ir visai ierobežots – to noteica gan tas, ka viduslaikos pieejamā krāsu palete bija visai pieticīga, gan tas, ka krāsām savstarpēji jākontrastē: sarkans (fr. gueules, an. gules, kr. червлень), zils (fr. azur, an. azure, kr. лазурь), zaļš (fr. sinople, an. vert, kr. зелень), melns (fr. sable, an. sable, kr. чернь), purpurs (fr. pourpre, an. purpure, vc. Purpur, kr. пурпур). Analizējot ģerboņus, jāņem vērā, ka dažu krāsu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, sākotnēji ar pourpre apzīmēja visu spektra krāsu maisījumu, t.i. pelēku, un tikai XIV gs. tā sāka dēvēt tumšsarkanu krāsu ar violetu tonalitāti; līdzīgi bija arī ar sinople, kas sākotnēji apzīmēja komplementāro sarkano krāsu. Britu heraldikā bez nosauktajām pamatkrāsām izmanto arī tumši oranžu (tenny, tenné). XIX gs. otrajā pusē vācu heraldikā no britiem pārņēma oranžo krāsu, kā arī ieviesa vairākas papildu krāsas: brūno, pelnu pelēko, asinssarkano, ūdens, u.c. krāsas, kurām tika radīti arī jauni melnbaltie varianti.

Neraugoties uz prasību pēc lakonisma un kontrasta, jau viduslaiku heraldikā pastāvēja arī dabiskā krāsa (fr. au naturel, an. proper, vc. Naturfarbe, kr. естественный цвет), ko gana bieži izmantoja gan samērā naturālistisku cilvēka vai ķermeņa daļu, gan ieroču, darbarīku vai sadzīves priekšmetu attēlojumā. Šādus objektus varēja attēlot gan dabiskajās, gan heraldiskajās krāsās, piemēram, varēja lietot gan heraldisko liliju vai rozi, gan to naturālistiskos attēlus. XVIII-XIX gs. t.s. "papīra heraldikā" ieviesās ainavas, ēkas, to kompozīcijas.

Ādas:

Lielākai dekorativitātei, it sevišķi britu un franču heraldikā, izmanto divu veidu t.s. "ādas": sermuļādu, vāverādu; nosacīti pie ādām var piederēt arī zvīņojums, kā arī damascējums.

  • Sermuļāda (fr. hermine, an. ermine, vc. Hermelin, kr. горностай) – simetrisks melnu sermuļu astes galu kārtojums baltā laukā (senākajā franču heraldikā lauks bija sudraba, bet baltā krāsa lietota tikai kā metāla aizstājējs). Astu galiņu grafiskā stilizācija varēja variēt, taču kopumā ir kas vidējs starp krustu un liliju. Ja astu galiņi ir balti melnā laukā, tad tā ir pretējā sermuļāda (fr. contre-hermine, an. counter-ermine, vc. Gegenhermelin, kr. противогорностаевый мех). Retāk sastopama zelta sermuļāda (fr. herminé, an. erminois, vc. Goldhermelin, kr. золотистый горностаевый мех), turklāt tā var apzīmēt jebkuru ne baltu krāsu, uz kuras uzkārtoti sermuļu astu galiņi. Līdzīgi ir ar pretējo zelta sermuļādu (an. pean, vc. Gegengoldhermelin). Sermuļāda heraldikā var būt arī dabiska, kā kažokāda. Tad visbiežāk tā izmantota nevis kā heraldiskā vairoga laukuma klājums, bet gan monarhu mantiju oderējumā, firstu un krievu kņazu heraldiskajās cepurēs.
  • Vāverāda (fr. vair, an. vair, vc. Feh, kr. белка, беличий мех) – simetrisku zvanveida zīmju kārtojums, kas iezīmējas cita citā, alternatīvi mainoties krāsām. Vizbiežāk 4-6 rindās (ja rindu ir vairāk, vai mazāk, tad franču heraldikā šiem gadījumiem radīti īpaši apzīmējumi). Visizplatītākais krāsu salikums ir zils sudraba laukā, ko uztver kā pašsaprotamu un blazonējot neuzrāda. Franču heraldikā kā pirmās rindas krāsa ir balta, zem kuras seko zila, savukārt britu heraldikā ir otrādi. Senākajā vācu heraldikā vāverādas dēvēja par "dzelzs cepurītēm" (Eisenhütlein), jo zīme patiesi atgādina viduslaikos izplatīto bruņucepures veidu (augšdaļā konisku, kura forma pārgāja cilindriskā vidusdaļā, lai apakšā izplestos apmalē). Ja zilās figūras vērstas ar smailēm uz leju, to dēvē par apvērsto vāverādu (fr. vair renversé, an. renversed vair, vc. Stürzfeh, kr. опрокинутый беличий мех), bet ja tās sakārtotas vertikālās rindās, ir pāļa vāverāda (fr. vair en pal, an. vair in pale, vc. Pfahlfeh, kr. беличий мех в столб). Klājumu, kurā figūras no divām blakus rindām saskaras ar pamatnēm, dēvē par pretējo vāverādu (fr. contre-vair, an. counter-vair, kr. противо-беличий мех). Britu heraldikā sastopams visvairāk vāverādu variāciju, kur bieži lietoti visai atšķirīgi krāsu un metālu salikumi (piemēram, zaļš ar zeltu – verry), kā arī savienojumi ar sermuļādu u.c. kombinācijas.
  • Bez tam agrīnajā heraldikā sastopama līdzīga figūra: horizontālu līniju starpā kārtojas stāvu līkloču rindas (ko daudzi uzskata par sākotnējo vāverādas formu). Franču un britu heraldikā to dēvē par seno vāverādu (fr. vair à l'antique, an. ancient vair), bet vācu heraldikā – par viļņoto jeb mākoņveida vāverādu (Wolkenfeh).
  • Britu heraldikā sastopama arī mākslīgā āda (an. potenty, vc. Krückenfeh), kad pēc vāverādas principa tiek virknētas krustu rindas.
  • Ļoti reti heraldikā attēlo dabisko ādu jeb zvērādu (vc. Kürsch).
  • Nosacīti pie ādām var pieskaitīt arī zvīņojumu (fr. papellonné, an. papelonne, vc. Schuppenfeh, kr. чешуйчатый).
  • Damascējums netiek pieskaitīts pie ādām, taču, tā kā arī tas veido ornamentālu laukuma klājumu, tomēr klasifikācijā atrodas tuvāk tām, nekā krāsām vai metāliem. Par damascējumu pieņemts dēvēt ar vieglu melnu kontūru zīmēts ornamentāls klājums, kura nolūks bija mainīt lielo vienlaidus laukumu vienmuļību. Sastopams jau viduslaiku heraldikas pieminekļos (visbiežāk kā rombveida tīkla fons), taču īpašu izplatību guva XIX gs. otrajā pusē.

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 65.-71. lpp.