Atšķirības starp "Krievijas Impērijas Pamatlikumi" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Krievijas Impērijas Pamatlikumi''' (''Основные законы Российской Империи'') - 1906. gada 23. aprīlī pieņemta pirmā [[Krievijas impērija]]s [[konstitūcija]]. Paredzēja plašas pilnvaras imperatoram, kam tika piešķirta augstākā patvaldnieciskā vara. Likumdošanas iniciatīvu imperators realizēja kopā ar [[Krievijas impērijas Valsts padome|Valsts padomi]] un [[Krievijas impērijas Valsts dome|Valsts domi]], tam bija tiesības vienpersoniski izdot likumpamatotus aktus. | + | '''Krievijas Impērijas Pamatlikumi''' (''Основные законы Российской Империи'') - 1906. gada 23. aprīlī pieņemta pirmā [[Krievijas impērija]]s [[konstitūcija]]. Paredzēja plašas pilnvaras imperatoram, kam tika piešķirta augstākā patvaldnieciskā vara. Likumdošanas iniciatīvu imperators realizēja kopā ar parlamentu ([[Krievijas impērijas Valsts padome|Valsts padomi]] un [[Krievijas impērijas Valsts dome|Valsts domi]]), tam bija tiesības vienpersoniski izdot likumpamatotus aktus. Imperators pārstāvēja valsti ārpolitikā, varēja pieteikt karu, slēgt miera un starptautiskos līgumus, bija bruņoto spēku virspavēlnieks, varēja izsludināt ārkārtas stāvokli, piešķīra valsts apbalvojumus un titulus, varēja apžēlot. Imperators iecēla [[Ministrs|ministrus]], kuri bija atbildīgi tkai viņam, nevis parlaentam. (imperatora parakstītos aktus līdzparakstīja atbldīgais ministrs). |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 18. marts, plkst. 17.33
Krievijas Impērijas Pamatlikumi (Основные законы Российской Империи) - 1906. gada 23. aprīlī pieņemta pirmā Krievijas impērijas konstitūcija. Paredzēja plašas pilnvaras imperatoram, kam tika piešķirta augstākā patvaldnieciskā vara. Likumdošanas iniciatīvu imperators realizēja kopā ar parlamentu (Valsts padomi un Valsts domi), tam bija tiesības vienpersoniski izdot likumpamatotus aktus. Imperators pārstāvēja valsti ārpolitikā, varēja pieteikt karu, slēgt miera un starptautiskos līgumus, bija bruņoto spēku virspavēlnieks, varēja izsludināt ārkārtas stāvokli, piešķīra valsts apbalvojumus un titulus, varēja apžēlot. Imperators iecēla ministrus, kuri bija atbildīgi tkai viņam, nevis parlaentam. (imperatora parakstītos aktus līdzparakstīja atbldīgais ministrs).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 195. lpp.
