Atšķirības starp "Kristietība" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās grupās: [[Romas katoļi]], [[pareizticīgie]], [[protestanti]]. Agrīnās kristietības vēsturi periodizē: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: [[apoloģētika]] (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un [[patristika]] (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās [[Baznīca]]s institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir [[Aleksandrijas Filons]] (25.g.p.m.ē. - 50.g.), [[Aleksandrijas Kliments]] (150.-219.), [[Kartāgas Tertuliāns]] (160.-220.), [[Aleksandrijas Origens]] (185.-254.). Ievērojamākie [[Baznīcas tēvi]] ir: [[Efesas Afanasijs]] (296.-373.), [[Grigorijs Nazianzims]] (330.-390.), [[Nisas Grigorijs]] (335.-394.), [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-394.), [[Pseido Dionīsijs Areopagīts]] (V gs. otrā puse). | Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās grupās: [[Romas katoļi]], [[pareizticīgie]], [[protestanti]]. Agrīnās kristietības vēsturi periodizē: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: [[apoloģētika]] (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un [[patristika]] (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās [[Baznīca]]s institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir [[Aleksandrijas Filons]] (25.g.p.m.ē. - 50.g.), [[Aleksandrijas Kliments]] (150.-219.), [[Kartāgas Tertuliāns]] (160.-220.), [[Aleksandrijas Origens]] (185.-254.). Ievērojamākie [[Baznīcas tēvi]] ir: [[Efesas Afanasijs]] (296.-373.), [[Grigorijs Nazianzims]] (330.-390.), [[Nisas Grigorijs]] (335.-394.), [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-394.), [[Pseido Dionīsijs Areopagīts]] (V gs. otrā puse). | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://lit.lib.ru/i/irhin_w_j/biblioteka.shtml Библиотека текстов иудеохристианской традиции.] | ||
[[Kategorija:Kristietība]] | [[Kategorija:Kristietība]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 23. decembris, plkst. 13.59
Kristietība - monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja Jēzus Kristus (gr. Xριστός, Khristos - "svaidītais, ieziestais") personā un Viņa mācībā, kas atrodama kristiešu svētajos rakstos – Bībelē. Radās mūsu ēras sākumā Palestīnā kā jūdaisma sekta, kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un III gs. kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju (ar jūdaismu ir kopīga Bībeles pirmā daļa - Vecā Derība). Kristīgā pasaules uzskata pamatnostādnes ir: monoteisms, Trīsvienība, transcendentais Dievs, kreacionisms, lineārais laiks un vēsture, teocentrisms/antropocentrisms, visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā, individuālas, vienreizējas personības ideja, humānistiskā, cilvēkmīlestības ētika.
Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās grupās: Romas katoļi, pareizticīgie, protestanti. Agrīnās kristietības vēsturi periodizē: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: apoloģētika (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un patristika (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās Baznīcas institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir Aleksandrijas Filons (25.g.p.m.ē. - 50.g.), Aleksandrijas Kliments (150.-219.), Kartāgas Tertuliāns (160.-220.), Aleksandrijas Origens (185.-254.). Ievērojamākie Baznīcas tēvi ir: Efesas Afanasijs (296.-373.), Grigorijs Nazianzims (330.-390.), Nisas Grigorijs (335.-394.), Aurēlijs Augustīns (354.-394.), Pseido Dionīsijs Areopagīts (V gs. otrā puse).
