Kurzemes hercogiste
Kurzemes hercogiste (vc. Herzogtum Kurland) - Kurzemes vācbaltiešu muižniecības grupas projekts 1918. gada rudenī par Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu titula un lēņa atjaunošanu, šo titulu peiņemot Vācijas impērijas ķeizaram Vilhelmam II.
5 dienas pēc Brest-Ļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada 8. martā Jelgavā notika Kurzemes paplašinātā landtāga sēde, ko atklāja okupācijas pārvaldes šefs fon Goslers. Pieņēma baronu Rādena, Manteufela, O.Fitinghofa (Vietinghoff), R. fon Grothusa, firsta V.Līvena, M.Līvena, ģenerālsuperintendanta A.Bernevica, advokāta O.Lēca un A.Vēžinieka lūgumu „Ķeizara un Ķēniņa Mājestātei, lai viņam visžēlīgi labpatiktu labvēlīgi pieņemt Kurzemes hercoga kroni sev un saviem pēcnācējiem“.[1] 15. martā Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti par „brīvu un patstāvīgu valsti“, un izteica gatavību Vācijas vārdā ar to slēgt līgumus ciešas saimnieciskas un militāras sadarbības nodrošināšanai. Tūlīt pēc neatkarības atzīšanas baroni Arveds fon Hāns, R.fon Grothuss, Šmits, Fitinghofs, Makss Līvens un firsts Vilhelms Līvens iesniedza Kurzemes zemes padomei ierosinājumu pieprasīt Austrumu frontes virspavēlniecībai kompensēt okupācijas varas nodarītos zaudējumus Vācijas armijas austrumu frontes virspavēlniecība šo ierosinājumu ignorēja gan šo prasību, gan pašu hercogistes projektu, kas tā arī palika uz papīra.[2]
Redzot, ka projekts nav realizējams, daļa tā atbalstītāju pievienojās t.s. Baltijas valsts izveidošanas projekta iniciatoru grupai, bet citi turpināja meklēt iespējas izveidot hercogisti (skat. Strika sazvērestība), līdz kļuva skaidrs, ka Latvijas Republika ir stabila un nekāds separātisms nav iespējams.
