Lēņa tiesības

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 30. novembris, plkst. 07.53, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lēņa tiesības (fr. droits féodal, vc. Lehnrecht) - tiesību sistēma Rietumeiropā, kas regulēja attiecības starp senjoru un tā vasaļiem. Tās normas reglamentēja lēņa būtiskās pazīmes, objektu (nekustamo mantību, tiesas varu, pienākumus), subjektu, lēņa iegūšanas, mantošanas un zaudēšanas tiesisko kārtību, kā arī kriminālatbildību par lēņa tiesību pārkāpšanu.

Lēņa tiesības izveidojās VI-VIII gs. kā sadzīves prakse, apvienojot romiešu agrārās saimniekošanas iekārtas, ģermāņu karadraudzes un ķeltu vergu tiesību atsevišķos lietiskos (prekārijs, beneficijs) un personiskos (vasalitāte) elementus, veidojot to savdabīgo sociālo, ekonomisko un tiesisko kārtību, ko dēvē par feodālismu. Lēņa tiesību kodifikācija sākās Lombardijā, kur XII gs. beigās tika sastādīta privāta tiesību kompilācija 2 grāmatās: "Lēņa ieradumi" un "Lēņa grāmatas" (viduslat. Consuetudines, Libri feudorum). Turpmākajos gados šos kopojumus vairākkārt pārstrādāja, līdz 1220. gadā jurists Hugolīns to apvienoja ar Justiniāna kodifikāciju ar nosaukumu "Decima collatio novellarum" (tāpēc, recipējot romiešu tiesības, XV gs. vācu zemēs tika aizgūtas arī Lombardijas lēņa tiesības). XIII gs. arī vācu zemēs, paralēli zemes tiesībām, tika izveidotas arī lēņu tiesību kodifikācijas, no kurām zināmākās ir "Sakšu spogulis" un "Švābu spogulis".

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 157.-158. lpp.