Līcs Heinrihs

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 06.50, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (jauns šķirklis)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Heinrihs Līcs (Heinrich Lietz, 1898-1982) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris

Dzimis 1898. gada 31. janvārī Rīgā, Kristofa Līca ģimenē.

1918. gada 26. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Kurzemes artilērijas pulkā. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.236) par to, ka 1920. gada 20. janvārī pie Tiskādu muižas Līcs zem tiešas ienaidnieka uguns izvilka un pēc tam salaboja tālruņa sakaru līniju, tā sekmēdams baterijas uguns precizitāti, kas ļāva 2. Ventspils kājnieku pulka rotai noturēt pozīcijas un pāriet pretuzbrukumā. Atvaļināts 1921. gada 20 janvārī kā seržants.

Dzīvojis Rīgā, kur iztiku pelnījis kā prokūrists uzņēmumā "Kerkovius und Intelmann". 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1982. gada 4. augustā Štutgartē (Stuttgart).

Literatūra par šo tēmu

  • Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 313. lpp.