Atšķirības starp "Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Latviešu leģions''' - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām [[ieroču SS]] un palīgpolicijas vienībām [[Otrais Pasaules karš|II pasaules kara]] gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (''Lettische Freiwilligen Legion''). Okupētās Latvijas teritorijā mobilizācijas kārtā izveidoja divas [[divīzija]]s, kuras juridiski tika pakļautas [[Apsardzes spēki|SS]] karaspēka virsvadībai<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens ''Waffen SS'' karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, [[Vērmahts|vērmahta]] papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet [[Apsardzes spēki|SS]] kā paramilitārai struktūrai - izveidojot ''Waffen SS'' karaspēka daļas (''de jure'' pakļautas SS, bet ''de facto'' - vērmahtam), - t.i. ''de iure'' nebija karavīri bet palīgspēki, kaut ''de facto'' tika izveidotas pilntiesības kaujas daļas.</ref> un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā sabiedrotajiem. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc [[Kurzemes katls|Kurzemes katla]] kapitulācijas 8. maijā. | + | '''Latviešu leģions''' - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām [[ieroču SS]] un palīgpolicijas vienībām [[Otrais Pasaules karš|II pasaules kara]] gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (''Lettische Freiwilligen Legion''). Okupētās Latvijas teritorijā mobilizācijas kārtā izveidoja divas [[divīzija]]s, kuras juridiski tika pakļautas [[Apsardzes spēki|SS]] karaspēka virsvadībai<ref>Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts [[PSRS Valsts drošības komiteja|VDK]], bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens ''Waffen SS'' karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, [[Vērmahts|vērmahta]] papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet [[Apsardzes spēki|SS]] kā paramilitārai struktūrai - izveidojot ''Waffen SS'' karaspēka daļas (''de jure'' pakļautas SS, bet ''de facto'' - vērmahtam), - t.i. ''de iure'' nebija karavīri bet palīgspēki, kaut ''de facto'' tika izveidotas pilntiesības kaujas daļas.</ref> un nosūtītas uz Austrumu fronti [[Vērmahts|vērmahta]] vadības rīcībā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā sabiedrotajiem. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc [[Kurzemes katls|Kurzemes katla]] kapitulācijas 8. maijā. |
Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem. | Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 28. maijs, plkst. 16.52
Latviešu leģions - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām ieroču SS un palīgpolicijas vienībām II pasaules kara gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Okupētās Latvijas teritorijā mobilizācijas kārtā izveidoja divas divīzijas, kuras juridiski tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai[1] un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā sabiedrotajiem. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc Kurzemes katla kapitulācijas 8. maijā.
Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.
15. divīzija - pēdējais kauss alus pirms pardislocēšanās uz Vāciju. Rīga, 1944. gada augusts
15. divīzija - kāpšana kuģos, lai pardislocētos uz Vāciju. Rīgas osta, 1944. gada augusts
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, Pomerānija, 1945. gada februāris
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divīzija, atkāpjoties gar Baltijas jūras krastu. Pomerānija, 1945. gada marts
15. divizija. Ievainoto transportēšana. Pomerānija, 1945. gada marts.
Kaps. Pomerānija, 1945. gada marts.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts VDK, bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens Waffen SS karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vērmahta papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā paramilitārai struktūrai - izveidojot Waffen SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto - vērmahtam), - t.i. de iure nebija karavīri bet palīgspēki, kaut de facto tika izveidotas pilntiesības kaujas daļas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
