Atšķirības starp "Latviešu leģions Vācijas bruņotajos spēkos" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
4. rindiņa: 4. rindiņa:
 
Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.
 
Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.
  
 +
== ==
 
<center><gallery>
 
<center><gallery>
 +
Attēls:Shutzman.jpg|policijas bataljona ierindnieks un tā draugs civilā
 
Attēls:Latvian_legioner.jpg|Volhova, 1943. gada rudens
 
Attēls:Latvian_legioner.jpg|Volhova, 1943. gada rudens
 +
Attēls:Evalds.jpg|jauniesauktais Evalds
 +
Attēls:Jauniesauktie_un_meicas.jpg|jauniesauktie (2.04.1944.)
 +
Attēls:Esplanade.jpg|Esplanādē, Rīgā
 +
Attēls:Gaajiens_Riga.jpg|Rīgas ielās
 +
Attēls:Legions_Riga.jpg|ierinda (Rīgā)
 +
Attēls:Paraade_Riigaa.jpg|ierinda (Rīgā)
 +
Attēls:Schening_muizha.jpg|apmācībās
 +
Attēls:Egils_Kalme.jpg|Egils Kalme
 +
Attēls:No_sausanas.jpg|atgriežas no apmācībām
 +
Attēls:Liepaja_1944.jpg|Liepājā (1944.)
 +
Attēls:Pirtina.jpg|pie pirts frontē
 +
Attēls:Vilberts_daba.jpg|lt. Vilberts Ejubs
 +
Attēls:Vilberts_E.jpg|lt. Vilberts Ejubs
 +
Attēls:Abend.jpg|pusdienošana
 +
Attēls:Pusdienas.jpg|pusdienošana
 +
Attēls:Borisoglebsk_church.jpg|pie baznīcas
 +
Attēls:Pie_baznicas.jpg|pie baznīcas
 +
Attēls:Baznicas_apkartne.jpg|pie baznīcas
 +
Attēls:Cauce_kazarmas_1944.jpg|lt. Cauce kazarmās (1944.)
 +
Attēls:Utinans.jpg|Utināns
 +
Attēls:Svetdiena.jpg|Vilberts Ejubs
 +
Attēls:Vilberts_E_kanceleja.jpg|Vilberts Ejubs pie daļas kancelejas
 +
Attēls:Gorschkov_1.jpg|Gorškovas sādža
 +
Attēls:Gorschkov_2.jpg|Gorškovas sādža
 +
Attēls:Gorschkov_3.jpg|Gorškovas sādža
 +
Attēls:Atputa_ar_muziku.jpg|atpūtā
 +
Attēls:Austrumos_04_1944.jpg|04.1944.
 +
Attēls:Egils_Kalme-Ozolins.jpg|Egils Kalme-Ozoliņš
 +
Attēls:Krusts_1.jpg|pēc kritušo apbedīšanas
 +
Attēls:Krusts_2.jpg|pēc kritušo apbedīšanas
 +
Attēls:Ozolins.jpg|virsnieki
 +
Attēls:Pils.jpg|atpūtas brīdis
 +
Attēls:Pecpusdienas_atputa.jpg|atpūtas brīdis
 +
Attēls:Rudzu_lauks.jpg|
 +
Attēls:Lt_Cauce.jpg|leitnants Cauce
 
Attēls:15_diviz_legionari_Pomeranija_02_1945_f.jpg|15. divīzija - pēdējais kauss alus pirms pardislocēšanās uz Vāciju. Rīga, 1944. gada augusts
 
Attēls:15_diviz_legionari_Pomeranija_02_1945_f.jpg|15. divīzija - pēdējais kauss alus pirms pardislocēšanās uz Vāciju. Rīga, 1944. gada augusts
 
Attēls:15_diviz_legionari_Pomeranija_02_1945_g.jpg|15. divīzija - kāpšana kuģos, lai pardislocētos uz Vāciju. Rīgas osta, 1944. gada augusts
 
Attēls:15_diviz_legionari_Pomeranija_02_1945_g.jpg|15. divīzija - kāpšana kuģos, lai pardislocētos uz Vāciju. Rīgas osta, 1944. gada augusts

Versija, kas saglabāta 2012. gada 1. maijs, plkst. 10.57

Paraadee.png

Latviešu leģions - kopējs apzīmējums visām no okupētās Latvijas pilsoņiem (piespiedu kārtā mobilizētajiem un brīvprātīgajiem) saformētām ieroču SS un palīgpolicijas vienībām II pasaules kara gados (1941.-1945.). Termins parādās, kad 1943. gada 24. janvārī apvienoja 4 latviešu drošības dienesta bataljonus, piešķirot jaunajai vienībai nosaukumu ”Latviešu brīvprātīgo leģions” (Lettische Freiwilligen Legion). Tā kā jaunu brīvprātīgo nebija (pārstāja lietot arī apzīmējumu "brīvprātīgo leģions"), 1943. gadā okupētās Latvijas teritorijā mobilizācijas kārtā izveidoja divas divīzijas, kuras juridiski tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai[1] un nosūtītas uz Austrumu fronti vērmahta vadības rīcībā. Tā kā tās nebija pilnvērtīgas kaujas vienības (tām nebija savu inženiertehnisko daļu un artilērijas, smagā bruņojuma), leģionu izmantoja kā palīgspēkus, lai atbalstītu vērmahta kaujas vienības. 15. divīziju 1944. gada augustā pārdislocēja uz Vāciju, kur tās atliekas 1945. gada maijā padevās gūstā sabiedrotajiem. 19. divīzija beidza pastāvēt pēc Kurzemes katla kapitulācijas 8. maijā.

Kopumā karadarbībā gāja bojā apmēram 70 000 – 80 000 leģionāru, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem.

Skat. arī: Latviešu leģiona fotogalerija

Atsauces un piezīmes

  1. Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts VDK, bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens Waffen SS karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vērmahta papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā paramilitārai struktūrai - izveidojot Waffen SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto - vērmahtam), - t.i. de iure nebija karavīri bet palīgspēki, kaut de facto tika izveidotas pilntiesības kaujas daļas.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.