Latviešu strēlnieki

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 30. oktobris, plkst. 11.41, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
strēlnieku bataljonu kareivja krūšu nozīme

Latviešu strēlnieki (angl. latvian riflemen, vāc. Lettische Gewehrschützen, kr. латышские стрелки) - no latviešu tautības karavīriem komplektētas mononacionālas karaspēka daļas Krievijas impērijas armijā I Pasaules kara laikā (1915.-1917.), pakļautas Ziemeļrietumu frontes, vēlāk Ziemeļu frontes pavēlniecībai.

1915. gada 1. augustā Krievijas impērijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr.21370 par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu.[1] Vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8[2] atviešu strēlnieku bataljoni (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons, 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons, 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons). Latviešu strēlnieku bataljoni tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šīs vienības būtu pietiekoši patstāvīgas un spētu pašas ātri pārvietoties, kā arī lai viņas nepieciešamības gadījumā varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā. 1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie Krievijas impērijas armijas "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja šo vienību galvenos uzdevumus: atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Ziemeļrietumu frontes štābā Sedļecā kapteinis Kārlis Baltiņš sastādīja latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu, par paraugu ņemot tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljonu (skat. latviešu strēlnieku bataljons).

Karavīru dienesta pakāpes bija sakārtotas 3 pamatgrupās un attiecīgajā padotības kārtībā. Kareivju un apakšvirsnieku līmenī nākošās dienesta pakāpes varēja iegūt pēc attiecīga apmācību kursa vai arī par teicamu dienestu, kā arī par kaujas darbībā veiktajiem varoņdarbiem (vairāki izcili latviešu strēlnieku vienību karavīri, saņemot visus četrus Sv.Jura krustus, 1917. gada vasarā bez attiecīgās izglītības ieguva pirmo virsnieka pakāpi, jopar katru šo apbalvojumu piešķīra nākošo dienesta pakāpi).

No 1915. gada oktobra latviešu strēlnieki piedalījās kaujās Rīgas frontē pie Smārdes, Slokas, Ķemeriem (1915.). 1916. gada oktobrī bataljonus pārformēja par pulkiem un izveidoja 2 brigādes (~30 000 strēlnieku, rezerves pulkā 1916. gada decembrī bija ~10 000 strēlnieku). Pulki izcīnīja kaujas pie Ķekavas (03.-07.1916.), Nāves salas (04.-09.1916.), Tīreļpurvā pie Ložmetējkalna (Ziemassvētku kaujas), pie Mazās Juglas (09.1917.). Pēc februāra revolūcijas latviešu strēlnieku (no kuriem visi bija 1905. gada revolūcijas aculiecinieki, bet daudzi arī līdzdalībnieki) vairākums nostājās revolucionārās pozīcijās un apsveica patvaldības gāšanu. 1917. gada aprīlī izveidojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels). 1917. gada maijā latviešu strēlnieku pulku delegātu 2. kongresā pieņēma LSD piedāvāto rezolūciju, izsakot neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai. Piedalījās Iskolata republikas izveidošanā un bija tās bruņoto spēku kodols. Sākoties Vācijas impērijas armijas uzbrukumam 1918. gada februārī, latviešu strēlnieku pulki bija spiesti atkāpties uz Iekškrieviju. Latvijas teritorijā palikušos bijušos latviešu pulku karavīrus - kopskaitā ap 10 000, - vācieši 1918. gada pavasarī arestēja un ievietoja koncentrācijas nometnēs. 1918. gada martā–aprīlī pulki tika izformēti un strēlnieki demobilizēti. Pēc demobilizācijas aptuveni 12 000 strēlnieku izklīda Krievijas plašumos, meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos), un tikai retais, riskējot ar dzīvību, atgriezās okupētajā Latvijā. Pārējie aptuveni 30 000 latviešu strēlnieku Krievijā vēl bija ārpus jebkādiem militāriem formējumiem, jo Pilsoņu karš vēl tikai uzņēma apgriezienus un visaptverošās mobilizācijas vēl netika izsludinātas. KSFPR pirmo masveida iesaukšanu Sarkanajā armijā izsludināja 1918. gada 2. maijā. Uz Pēterburgā palikušo bijušie strēlnieku bāzes - sākotnēji aptuveni 4000 vīru, - izveidoja jaunas latviešu strēlnieku vienības, atjaunojot veco pulku nosaukumus un izveidojot jaunu pulku no tiem iekšKrievijā mobilizētajiem, kuri iepriekš nebija dienējuši latviešu strēlnieku vienībās, izveidojot t.s. sarkano latviešu strēlnieku vienības.

Skat. arī:

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Государственный Военно-исторический архив Российской Федерации, 2003 ф., 2 оп., 323 д., 193 л.
  2. ↑ Kopā bija 9 bataljoni, jo tuvākajā laikā Tērbatā izveidoja arī rezerves bataljonu.

  • 3. bataljona brīvprātīgie (1915.)

  • brīvprātīgie (1915.)

  • Strelnieki jauniesauktie.jpg
  • Latvian riflemens Riga 1916.jpg
  • Strelnieks Jura lenta.jpg

  • strēlnieki ar „Vinčestera” šautenēm

  • 2. Rīgas pulka strēlnieks

  • 6. Tukuma pulka strēlnieks

  • 1. Daugavgrīvas bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks Jānis Šnuka

  • 1. Daugavgrīvas bataljona ložmetēju komanda

  • 2. Rīgas bataljona karavīri pielādē ložmetēju lentas

  • strēlnieki (1915.)

  • Rīgas frontē

  • Rīgas frontē

  • lazarete

  • apvienotais hospitālis Rīgā

  • žēlsirdīgās māsas

  • 2. Rīgas bataljons – kritušā karavīra eskorts

  • 1. Daugavgrīvas bataljona jaunākais apakšvirsnieks Kārlis Gailis

  • 2. Rīgas bataljona virsnieki

  • 4. Vidzemes bataljona izlūki

  • 1. Daugavgrīvas bataljona kājnieku izlūki

  • 1. Daugavgrīvas bataljona karavīri pārgājiena laikā

  • 2. Rīgas bataljona komandieris Jānis Francis

  • 1. Daugavgrīvas bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis

  • 1. Daugavgrīvas pulka komandieris Fridrihs Briedis

  • ierakumos (1916.)

  • 4. Vidzemes bataljona izlūki atpūtā (1916.)

  • 1916. gada ziemā

  • strēlnieks A. (24.04.1917.)

  • 8. Valmieras pulka strēlnieki (1917.)

  • 4. Vidzemes pulka strēlnieki (1917.)

  • 1917. gada 27. oktobrī (9. novembrī)

  • pirmais zenītložmetējs

  • 5. armijas latviešu strēlnieku pulku deputātu sapulce, Daugavpils

  • Strelnieks.jpg

  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri

  • 2. Rīgas pulka strēlnieks

  • Strelnieku photo.jpg
  • Strelnieki divi.jpg

  • Smiltenē, 15.03.1917.

  • N.Ziediņš, Smiltene (1917.)

Literatūra par šo tēmu

  • Latviešu veco strēlnieku biedrības izdotais žurnāls „Latviešu strēlnieki”
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
  • Latviešu strēlnieki mūžības gaismā. / sast.i Goldmanis J. un Mednis E. - Strēlnieks, 1953. - 237 lpp.
  • Latviešu strēlnieku vēsture. / red. J.Krastiņš - Rīga, 1970.
  • Latvija Pirmā Pasaules kara laikā. red. V.Bērziņš - Rīga, 1987.
  • Memenis A. Strēlnieki : Latviešu strēlnieki I pasaules kar̦ā. - Junda: Rīga, 1995. - 245 lpp.
  • Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
  • Jēkabsons Ēriks. Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošana 1915. gada vasarā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.7., 28.-29. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieku ugunskristības 1915. gada 12. oktobrī. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.9., 28.-29. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieki 1916. gada 8. marta Ķekavas kaujā. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Nr.7., Rīga, 2006, 52.-82. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Aizmirstie karavīri : Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā. - Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmija: Rīga, 2009. 114 lpp. ISBN 978-9984-39-870-9
  • Karstiņš Jānis. Latviešu strēlnieku vēsture, 1915-1920. - Zinātne: Rīga, 1970. - 694 lpp.
  • Bangerskis Rūdolfs. Mana mūža atmiņas. - Kopenhāgena: 1958.
  • Vācietis Jukums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. - Rīga, 1989.
  • Peniķis Mārtiņš. Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas. - Rīga, 1939.
  • Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - Rīga, 1995.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latviešu_strēlnieki&oldid=39760"