Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
| |
| |
| pastāv | 4.12.1918.-13.01.1920. |
| pārvalde |
|
| galvaspilsēta | Rīga, pēc tam Rēzekne |
| iedzīvotāji | ~ ... |
| maks. platība | ~ ... km2 |
| 200px | |
Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) - valstisks veidojums mūsdienu Latvijas teritorijā no 1918. gada decembra līdz 1920. gada janvārim. Izveidojās, latviešu sarkano strēlnieku 1918.-1919. gados no Vācijas impērijas okupācijas karaspēka atbrīvotajā latviešu apdzīvotajā teritorijā, izņemot Liepāju, Aizputi un šo pilsētu apkaimi).
1918. gada 28. novembrī Ļeņins informēja J.Vācieti, ka KSFPR valdība nolēmusi dibināt Latvijas padomju valdību. 4. decembrī LSD CK sekretārs J. Šilfs-Jaunzemis saņēma no Maskavas rīkojumu sasaukt CK apspriedi, kurā jāpieņem lēmumu sastādīt valdību (līdz 13.01.1919. saukta par Pagaidu valdību). 5. decembrī uz Maskavu tika nosūtīts valdības locekļu saraksts, kuru 10. decembrī apstiprināja Rīgas Strādnieku deputātu padomes prezidijs.[1] Komisāru padomes locekļi bija: Pēteris Stučka (Komisāru padomes priekšēdētājs), O. Kārkliņš (priekšsēdētāja vietnieks), Jūlijs Daniševskis (priekšsēdētāja vietnieks), J.Šilfs-Jaunzems (Komisāru padomes sekretārs), Fricis Roziņš (zemkopības komisārs), Jānis Lencmanis (Iekšlietu tautas komisārs), Rūdolfs Endrups (finanšu, vēlāk pārtikas komisārs), J. Krūmiņš (LSD CK loceklis), R. Bauze (LSD CK loceklis un Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes Politdaļas priekšnieks), Dāvids Beika (rūpniecības komisārs), K. Krastiņš (laikraksta "Cīņa" redaktors), Eduards Zandreiters (valdības būvju un sabiedrisko darbu komisārs), Kārlis Pētersons (kara komisārs), K. Pečaks u. c., kas vadīja 16 komisariātus. Visiem padomju valdības locekļiem bija noteikts atalgojums apmēram 800 rubļu apmērā. 15. janvārī tika pieņemta Latvijas SPR Satversme, par mērķi tika pasludināta sociālisma izveidošana.
Atbilstoši lielinieku idejiskajām nostādnēm, valsts iekārta tika organizēta kā apspiesto šķiru jeb "proletariāta diktatūra", kuru realizē padomes. Atcēla visus agrāko valdību likumus, paziņojot, ka Latvijā "mehāniski ir spēkā" visi Padomju Krievijā izdotie dekrēti. Tika ieviesta kara komunisma politika: nacionalizēta zeme, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, bankas (18. februāra dekrēts par banku nacionalizāciju, kas pasludināja banku un pārējo kredītiestāžu operācijas par valsts monopolu, visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļus, tika konfiscēti) u.c. tautsaimniecības nozares. Nacionalizēto zemi neatdeva zemniekiem īpašumā, bet iznomāja uz vienu gadu un dibināja padomju saimniecības. 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras". No kapitāla, kas pārsniedza 20 000 rubļus, iekasēja 5% nodokli, no summām, kas pārsniedza 300 000 rubļus — 90%, bet no summām, lielākām par 500 000 rubļiem, — pat 100%. Izvērsa plašas represijas pret padomju varas esošajiem un potenciālajiem pretiniekiem. 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi. Tribunālā darbojās trīs cilvēki — priekšsēdētājs un divi locekļi, par savu revolucionārajam proletariātam tīkamo "darbu" viņi saņēma arī atalgojumu — priekšsēdis 1500 rubļus, bet abi pārējie — katrs 750 rubļus mēnesī. Pie šīs represīvās struktūras bija piekomandēti arī 10-30 sarkanarmieši. Vēl pie tribunāla darbojās arī 1-2 rezerves locekļi, 4-8 izmeklētāji, tulks, sekretārs, lietveži u. c. Tribunāls formāli bija pakļauts Revolucionārajai kara padomei, kurā darbojās komunisti Daniševskis, Bauze, Daumanis, Avens, Stīga un Bērziņš. Laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). 27. februārī pieņēma dekrētu par buržuāzijas nodarbināšanu sabiedriskos darbos. Tas noteica, ka turpmāk visādiem direktoriem, akcionāriem, tirgotājiem, brīvo profesiju pārstāvjiem un viņu sievām būs jāstrādā asenizācijas darbos, ielu tīrīšanā. Gadījumos, kad trūkst zirgu, viņiem būs jāpārvadā un jāpārnes smagi priekšmeti, jārok ierakumi, jāveic steidzami celtniecības un lauksaimniecības darbi, jāmazgā veļa utt. Lai neviens neiedomātos izvairīties no šo pienākumu izpildes, viņiem atņēma pases, to vietā izsniedzot darba grāmatiņas.
Atkāpjoties Niedras valdības spēku priekšā, LSPR valdība 1919. gada maijā pārcēlās uz Veļikije Luki, bet jūlijā pārcēla savu darbību uz Rēzekni. Latvijas Republikas Pagaidu valdības armijas uzbrukuma rezultātā LSPR spēki līdz ar valdību atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savu pašatlaišanu un LSPR pastāvēšanas beigšanos.
Skat. arī: LSPR armija
Satura rādītājs
Atsauces un piezīmes
- ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 368. lpp.
- Prisoners in SSRL 1919-1920.jpg
ieslodzītie koncentrācijas nometnē
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 42.-43. lpp.
- Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Zinātne: Rīga, 1988.
- Puriņš Ā. Sarkanais terors Latvijā 1917.-1919. gadā. // Latvijas vēsture. 4(32)/1998., 15.-21.lpp.
- Šiliņš J. Padomju Latvijas iestāžu evakuācija uz Latgali 1919. gada maija beigās // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. - 2008. – Nr. 4. – 126.–140. lp.
- Борьба за советскую власть в Прибалтике. - Москва, 1967
Resursi internetā par šo tēmu
- Šalda V., Mums būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību... // Latvijas Arhīvi, 2002., Nr.3
- Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām
- Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme
- Šiliņš J. Latviešu “zvēru dārzi” - koncentrācijas nometnes LSPR
- Latvijas Sociāldemokrātijas CK Krievijas biroja ārkārtējās sēdes protokols par revolucionārās pagaidu valdības dibināšanu Latvijai. (1918. gada 23. novembrī)
- Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības paziņojums par savas darbības izbeigšanu. (1920. gada 13. janvārī)
- 08.02.1919. Latvijas SPR valdība paraksta dekrētu par Latvijas Augstskolas dibināšanu.
- Puriņš Ā. Vecgulbenes (Madlienas) revolucionārais tribunāls.
- Stranga A. Par Latvijas vēstures boļševistisko sānsoli. // Latvijas vēstnesis
- Anita Bormane. Sarkanie Rīgā.
- Gavars Paulis. Lielinieku varas laika bads Latvijā 1919. gadā. // Zinātņu akadēmijas vēstis. 2011., Nr. 5./6. (.pdf)
