Atšķirības starp "Latvijas pilsoņi Sarkanajā armijā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:43_latvian_guard_flag.png‎|right|thumb|200px|43. gvardes divizijas karoga rekonstrukcija]]
 
[[Attēls:43_latvian_guard_flag.png‎|right|thumb|200px|43. gvardes divizijas karoga rekonstrukcija]]
 
[[Attēls:43_latvian_guard_division.jpg‎|right|thumb|200px|43. latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 1941. gada decembris vai 1942. gada janvāris. Foto no LNVM krājuma]]
 
[[Attēls:43_latvian_guard_division.jpg‎|right|thumb|200px|43. latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 1941. gada decembris vai 1942. gada janvāris. Foto no LNVM krājuma]]
Kopā [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. 1940. gada vasarā [[Latvijas okupācija (1940.)|Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā]], tās armija tika reformēta un pārdēvēta  par [[Latvijas PSR]] '''Tautas armiju''', bet ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''teritoriālie korpusi'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). 1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira. 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. 1941. gada 3. augustā [[Staļins]] deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. [[201. Latvijas strēlnieku divīzija |201. Latvijas strēlnieku divīziju]] uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. 201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra "[[43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija]]s" nosaukumu.1943. gadā izveidoja [[1591. zenītartilērijas pulks|1591. zenītartilērijas pulku]] un [[1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks|1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku]], kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota [[308. latviešu strēlnieku divīzija]]. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja [[130. latviešu strēlnieku korpuss|130. latviešu strēlnieku korpusā]], kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās [[Kurzemes katls|Kurzemes frontē]]. 1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju;  līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.
+
Kopā [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. 1940. gada vasarā [[Latvijas okupācija (1940.)|Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā]], tās armija tika reformēta un pārdēvēta  par [[Latvijas PSR]] '''Tautas armiju''', bet ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''teritoriālie korpusi'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). 1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira. 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. 1941. gada 3. augustā [[Staļins]] deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. [[201. Latvijas strēlnieku divīzija |201. Latvijas strēlnieku divīziju]] uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. 201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra "[[43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija]]s" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja [[1591. zenītartilērijas pulks|1591. zenītartilērijas pulku]] un [[1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks|1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku]], kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota [[308. latviešu strēlnieku divīzija]]. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja [[130. latviešu strēlnieku korpuss|130. latviešu strēlnieku korpusā]], kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās [[Kurzemes katls|Kurzemes frontē]]. 1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju;  līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 31. marts, plkst. 12.17

Attēls:43 latvian guard flag.png
43. gvardes divizijas karoga rekonstrukcija
43. latviešu strēlnieku divīzijas bataljona komandieri pēc kaujām pie Maskavas. 1941. gada decembris vai 1942. gada janvāris. Foto no LNVM krājuma

Kopā Sarkanās armijas rindās 2. Pasaules kara laikā cīnījās gandrīz 100 000 latviešu karavīru. No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. 1940. gada vasarā Latvijai nonākot PSRS okupācijas varā, tās armija tika reformēta un pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). 1941. gada 22. jūnijā, karadarbībai skarot Latvijas teritoriju, korpusa sastāvā atradās mazāk par 3000 latviešu karavīriem. Atkāpjoties kopā ar pārējām Sarkanās armijas daļām austrumu virzienā, un iesaistoties kaujās Latvijas-PSRS robežas tuvumā, korpuss pamazām izira. 1941. gada jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no šiem bijušās Latvijas armijas regulārā iesaukuma karavīriem un tur nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un 1941. gada septembrī to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. 1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par latviešu strēlnieku divīzijas izveidošanu. 201. Latvijas strēlnieku divīziju uzsāka formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, bet vēlāk galvenokārt Krievijas latvieši, kara pēdējā fāzē arī citu tautību karavīri. Paralēli Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurā apmācību izgāja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. latviešu strēlnieku divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. 201. latviešu strēlnieku divīzija piedalījās 1942. gada kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas un Demjanskas. Par izcilību kaujās, oktobrī tai piešķīra "43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas" nosaukumu. 1943. gadā izveidoja 1591. zenītartilērijas pulku un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulku, kuru pamatu veidoja bijušās Latvijas armijas apmācību izgājušie karavīri. 1944. gada jūnijā uz 1. atsevišķais latviešu rezerves pulka bāzes tika izveidota 308. latviešu strēlnieku divīzija. 1944. gada jūlijā 43. gvardes divīziju un 308. divīziju apvienoja 130. latviešu strēlnieku korpusā, kas piedalījās cīņās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas, bet kara beigās cīnījās Kurzemes frontē. 1945. gada janvārī piederīgie saņēma 1999, bet no 1945. gada marta līdz novembrim - 7444 nāves ziņas par savu tuvinieku bojāeju; līdz 1945. gada janvārim no Sarkanās armijas bija dezertējuši 2254 cilvēki, bet no 1944. līdz 1946. gadam iznīcinātāju bataljonu kaujinieki bija arestējuši 5750 vīriešus, kuri bija izvairījušies no iesaukšanas vai dezertējuši.

Literatūra

  • Strods H. PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945) II - LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds: Rīga, 2007.
  • Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, padomju Krievijas un PSRS karogiem. Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Tapals: Rīga, 2006. ISBN: 9984792110

Resursi internetā par šo tēmu