Latvijas vācbaltu zemessargi

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 20. oktobris, plkst. 21.18, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas baltvācu zemessargi - Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienības, kas pēc Strazdumuižas pamiera 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu. 6. jūlijā šīs daļas tika pārdēvētas par "Latvijas baltvācu zemessargiem" - 4700 vīri (5,7% no Latvijas armijas) - un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā.

  • pulkvedis Aleksanders

  • mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs

  • Daugavas šķērsošana pie Krustpils

  • radiostacija Līvānos

  • kavalēristi Latgales sādžā

  • mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas

  • virsnieki atpūtā

  • mīnmetējs

  • kolonna ceļā uz fronti

  • ritmeisters Binkavs

  • majors fon Rādens

  • latviešu brigādes artilēristi ceļā

  • latviešu brigādes artilēristi pēc marša

  • sagūstītie sarkanarmieši

  • lauka lielgabals

  • baterija

  • baterija pozīcijās

  • virsnieki atpūtā: fēnrihs Valmans, ritmeisters Binkavs, doktors Šēnfelds

  • Rosanovskas dzelzceļa stacijā

  • mīnmetējnieki

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_vācbaltu_zemessargi&oldid=39602"