Latvijas vācbaltu zemessargi
Latvijas baltvācu zemessargi - izformētās Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienības, kas pēc Strazdumuižas pamiera 1919. gada 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pakļautībā, iekļaujoties pēc Cēsu kaujām izveidotajā Latvijas armijā. Par priekšnieku iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu, bet par tā vietnieku pavēlnieka statusā tika iecelts jūras kapteinis barons fon Taube (pēc 12.1919. - barons V. Rādens). 6. jūlijā šīs daļas tika pārdēvētas par "Latvijas baltvācu zemessargiem" - 4700 vīri - un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā; daudzus zemessargus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā.
pulkvedis Aleksanders
mīnmetēju rota Jēkabpilī, kornets Grafs
Daugavas šķērsošana pie Krustpils
radiostacija Līvānos
mīnmetēju pozīcijas pie Narodkas
virsnieki atpūtā
mīnmetējs
kolonna ceļā uz fronti
ritmeisters Binkavs
sagūstītie sarkanarmieši
lauka lielgabals
baterija
baterija pozīcijās
virsnieki atpūtā: fēnrihs Valmans, ritmeisters Binkavs, doktors Šēnfelds
Rosanovskas dzelzceļa stacijā
mīnmetējnieki
latviešu artilēristi ceļā
latviešu artilēristi pēc marša
ierindnieks
dižkareivis
