Lavrovs Pjotrs

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 21. decembris, plkst. 09.06, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lavrov Peter.jpg

Pjotrs Lavrovs (Пётр Лаврович Лавров, 1823.-1900.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, narodņicisma teorētiķis, krievu socioloģijas "subjektīvās skolas" izveidotājs.

Dzimis 1823. gada 2.(14.) jūnijā Melehovā (Мелехово) Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā, muižnieku ģimenē. 1842. gadā absolvējis Mihailovskas artilērijas skolu (Михайловское артиллерийское училище). Šajā pašā gadā ieguvis profesora vietu Pēterburgas kara akadēmijā. Piedalījās slepeno sazvērnieku biedribu "Zeme un brīvība" un "Tautas brīvība" darbībā. 1866. gadā arestēts par pretvalstisku darbību, bet 1870. gadā izbēdzis un emigrējis uz Eiropu, Bija I Internacionāles loceklis. Rakstīja (pseidonīms: Mirtovs) par filosofijas, socioloģijas, ētikas, sabiedriskās domas vēstures un mākslas jautājumiem. Daudz vērības veltīja problēmai par revolūcijas iespējamību Krievijas impērijā. Apšaubīja K.Marksa mācību par revolūciju, uzskatot to par piemērotu Eiropas zemēm, bet nederīgu Krievijai. Lavrova politisko uzskatu doktrīnu veidoja 2 pamatkoncepcijas: 1) par krievu zemnieku kopienas sociālistisko raksturu; 2) par inteligences īpašo lomu Krievijas demokratizācijā. Aplūkodams vēstures "kā procesa" īpatnības, nošķīra kultūras un civilizācijas jēdzienus. Kultūra esot kolektīvisma princips tādā veidā, kā tas izpaužoties tautas mentalitātē, tās dzīves veida specifikā. Kultūru raksturojot nevis domāšanas veids, bet gan tas, cik lielā mērā indivīds ir spējīgs domāt. Sabiedrības kultūra esot tā vide, ko vēsture devusi domas darbībai. Savukārt civilizācija esot apzināts virzītājs princips; tā izpaužoties kultūras formu progresīvā maiņā. Civilizācijas veidotājas esot "kritiski domājošas personības". Progresa kritērijs esot cilvēka apziņas (vispirms jau tikumiskās apziņas) kritiskās skaidrības pakāpe. Sabiedrības attīstības saturs esot personības apziņas un personībau savstarpējās solidaritātes vairošana. Zināmākie darbi ir: "Vēstules par vēsturi" (1869.), "Zinātņu klasifikācijas mērķis un nozīme" (1886.), "Pozitīvisma uzdevumi un to atrisinājums" (1886.), "Svarīgākie momenti domas vēsturē" (1890.) u.c. Miris 1900. gada 25. janvārī (6. februārī) Parīzē.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 231. lpp.

  • Русанов Н. Лавров, Очерк его жизни и деятельности // Социалисты Запада и России. - СПб, 1908
  • Володин A., Итенберг Б. Лавров. - Москва, 1981

Resursi internetā par šo tēmu