Leibnics Gotfrīds Vilhelms

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 14. janvāris, plkst. 12.49, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Leibnitz.jpg

Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics (Gottfried Wilhelm von Leibniz, 1646.-1716.) – jurists, filosofs, dabaszinātnieks, matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents.

Dzimis 1646. gada 21. jūnijā (1. jūlijā), Leipcigas universitātes (Universität Leipzig) ētikas (Moralphilosophie) profesora Fridriha Leibnica (Friedrich Leibnütz) ģimenē. 1661. gadā uzsāka filosofijas un teoloģijas studijas Leipcigas universitātē, bet pēc 2 gadiem pārgāja studēt matemātiku Jēnas universitātē. Pēc tam atgriezās Leipcigā studēt jurisprudenci. Disertāciju (Disputatio Inauguralis De Casibus Perplexis In Jure) aizstāvēja 1666. gada 5. novembrī Nirnbergas universitātē, iegūstot tiesību zinātņu doktora grādu. 1670. gadā kļuva par Maincas kūrfirsta, arhibīskapa Johana (Johann Philipp von Schönborn) padomnieku jurisprudencē un tirdzniecībā. Daudz ceļoja pa Rietumeiropu. 1676. gadā iestājās Braunšveigas-Lineburgas (Braunschweig-Lüneburg) hercoga Johana Fridriha (Johann Friedrich von Braunschweig-Calenberg) dienestā - bija tā padomnieks, diplomātiskais pārstāvis, galma bibliotekārs, Augusta bibliotēkas (Herzog August Bibliothek) vadītājs un galma vēsturnieks. 1700. gadā iecelts par Prūsijas karalistes Karaliskās zinātņu akadēmijas (Königlich-Preußische Akademie der Wissenschaften) prezidentu. Miris 1716. gada 14. novembrī Hanoverē.

Labi pārzināja tiklab matemātiku (bija viens no diferenciālrēķinu izgudrotājiem), kā arī fiziku (anticipēja enerģijas nezūdamības likumu). Filosofijā viens no vācu ideālistiskās dialektikas pamatlicējiem. Centās sintezēt Dekarta un Hobsa idejas un sholastu mācību par aktīvām substanciālām formām. Skaidrojot īstenību, centās mehānisko principu apvienot ar mācību par monādēm, kura izklāstīta viņa darbā „Monadoloģija“ (1714.). Saskaņā ar viņa mācību, monādes ir nedalāmas garīgas substances, no kurām veidojas Visums, kuru regulē iepriekš noteikta harmonija, kas atkarīga no augstākās monādes (absolūta, Dieva). Monādu ir bezgalīgi daudz, katrai no tām piemīt uztvere un tiekšanās. Iepriekš noteiktās harmonijas princips gūla pamatā viņa teodicejai („Teodiceja“, 1710.). Izziņas teorijā pieturējās pie ideālistiskā racionālisma, nepiekrītot Loka sensuālismam un empīrismam. Loka tēzei „Prātā nav nekā, kas nebūtu sajūtās“ Leibnics piemetināja: „Izņemot pašu intelektu“. Nepiekrisdams Loka uzskatam, ka prāts esot kā tīra lapa (tabula rasa), noliegdams juteklisko pieredzi kā izziņas vispārīguma un nepieciešamības avotu, Leibnics postulēja, ka tāds avots var būt tikai prāts, ka dvēselē no sākta gala doti dažādu atzinumu un jēdzienu pirmssākumi, kurus ārējie objekti tikai pamodina („Jauns apcerējums par cilvēka prātu“, 1704., izdots 1765.). Būtībā Leibnics modificēja Dekarta mācību par iedzimtajām idejām, kuras ietvertas prātā kā akmens dzīslojums marmorā. Par patiesuma kritēriju uzskatīja atziņas skaidrību un nepretrunīgumu. Prāta patiesību pārbaudei pietiek ar Aristotela loģikas likumiem (identitātes, pretrunas un izslēgtā trešā likumiem); fakta patiesuma pārbaudei nepieciešams pietiekamā pamatojuma likums. Leibnicu uzskata (Rasels u.c.) par matemātiskās loģikas pamatlicēju.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 233. lpp.

  • The Cambridge Companion to Leibniz. / Jolley Nicholas, ed. - Cambridge University Press, 1995
  • The Philosophy of Leibniz and the Modern World. / LeClerc, Ivor, ed. - Vanderbilt University Press, 1973
  • Mercer Christia. Leibniz's metaphysics: Its Origins and Development. - Cambridge University Press, 2001
  • Perkins Franklin. Leibniz and China: A Commerce of Light. - Cambridge University Press, 2004
  • Riley Patrick. Leibniz's Universal Jurisprudence: Justice as the Charity of the Wise. - Harvard University Press, 1996
  • Rutherford Donald. Leibniz and the Rational Order of Nature. - Cambridge University Press, 1998
  • Woolhouse R.S., and Francks R. Leibniz: Philosophical Texts. - Oxford University Press, 1998

  • Finster Reinhard, Gerd van den Heuvel. Gottfried Wilhelm Leibniz. Mit Selbstzeugnissen und Bilddokumenten. - Rowohlt und Reinbek: Hamburg, 2000, ISBN 3-499-50481-2

  • Нарский И.С. Готфрид Лейбниц. - Москва, 1972 − С. 239
  • Погребысский И.Б. Готфрид Вильгельм Лейбниц. - Москва, 1971
  • Герье В.И. Лейбниц и его век: Отношения Лейбница к России и Петру Великому. - Наука: СПб., 2008
  • Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов - Глава 3. Ньютон против Лейбница: Битва титанов. - Диалектика: Москва, 2007. - С. 320., ISBN 0-471-35066-4
  • Сретенский Н. Н. Лейбниц и Декарт. Критика Лейбницем общих начал философии Декарта: Очерк по истории философии. - Наука: СПб., 2007 - С. 183 - ISBN 5-02-026941-7

Resursi internetā par šo tēmu