Atšķirības starp "Leimaņi" versijām
m (→Literatūra) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Livonijā leimaņu vidū bija sastopami arī ne bruņinieki. Piemēram, zināms, ka Saldus (''Frauenburg'') apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt [[Bīskaps|bīskapu]] diecēzēs. Visizplatītākie Livonijā bija 2 [[Arkls|arklu]] lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados [[Zemgaļi|zemgalim]] Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. [[Ķoniņi|kuršu ķoniņam]] Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma [[Pūrvieta|pūrvietās]] vai piešķīra zemes (''Stuck Land''), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā [[bruņniecība]]. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''leimaņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas sīkleimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''leimaņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''leimaņiem''. Ar laiku daudzas leimaņu dzimtas nonāca parādu atkarībā no sava sizerena, kļūstot par tā [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas leimaņu dzimtas. | Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Livonijā leimaņu vidū bija sastopami arī ne bruņinieki. Piemēram, zināms, ka Saldus (''Frauenburg'') apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt [[Bīskaps|bīskapu]] diecēzēs. Visizplatītākie Livonijā bija 2 [[Arkls|arklu]] lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados [[Zemgaļi|zemgalim]] Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. [[Ķoniņi|kuršu ķoniņam]] Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma [[Pūrvieta|pūrvietās]] vai piešķīra zemes (''Stuck Land''), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā [[bruņniecība]]. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''leimaņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas sīkleimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''leimaņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''leimaņiem''. Ar laiku daudzas leimaņu dzimtas nonāca parādu atkarībā no sava sizerena, kļūstot par tā [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas leimaņu dzimtas. | ||
| + | |||
| + | Skat. arī [[ķoniņi]] | ||
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 7. februāris, plkst. 13.37
Leimaņi jeb lēņa vīri (no lejasvāc. Leiman, vāc. Lehnsmann - "lēņa vīrs") - vietējās izcelsmes mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi" Livonijā, kuriem "uz mūžīgiem laikiem" piešķirtie lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtzemnieki, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas saistības pret sizerenu pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām.
Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Livonijā leimaņu vidū bija sastopami arī ne bruņinieki. Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt bīskapu diecēzēs. Visizplatītākie Livonijā bija 2 arklu lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados zemgalim Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. kuršu ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma pūrvietās vai piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā bruņniecība. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā XVI gs., kad te sāka veidoties bruņniecība kā kārta, sākās noslāņošanās vasaļu vidū. Hercogs Gothards gan apstiprināja vecos Ordeņa laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja leimaņu statusu, tos apstiprinot kā brīvzemnieku (Freybauren) vai brīvnieku (Frye) lēņus.[1] Bruņinieku matrikulā leimaņi netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas sīkleimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas leimaņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem leimaņiem. Ar laiku daudzas leimaņu dzimtas nonāca parādu atkarībā no sava sizerena, kļūstot par tā dzimtzemniekiem. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas leimaņu dzimtas.
Skat. arī ķoniņi
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
- Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938.
