Atšķirības starp "Lesings Gotholds Efraims" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Gotholds Efraims Lesings''' (1729.-1781.) – [[apgaismotājs]], filosofs, publicists, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis. |
Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Drāmā „Natans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoons“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra. | Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Drāmā „Natans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoons“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. janvāris, plkst. 10.46
Gotholds Efraims Lesings (1729.-1781.) – apgaismotājs, filosofs, publicists, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis.
Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Drāmā „Natans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoons“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 234. lpp.
