Atšķirības starp "Lesings Gotholds Efraims" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Gotholds Efraims Lesings''' (1729.-1781.) – [[apgaismotājs]], filosofs, publicists, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis.
 
'''Gotholds Efraims Lesings''' (1729.-1781.) – [[apgaismotājs]], filosofs, publicists, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis.
  
Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Drāmā „Natans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoons“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra.
+
Dzimis Saksijas pilsētiņā Kamencā, luterāņu mācītāja ģimenē. Izglītojies pārsvarā pašmācības ceļā. 2 gadus studējis Leipcigas universitātē. Šajā laikā sāka interesēties par teātri, viņa pirmā komēdija "Jaunais zinātnieks" guva visai lielus panākumus. No 1767. līdz 1769. gadam dzīvoja Hamburgā un aktīvi piedalījās teātra dzīvē.
 +
 
 +
Filosofijā Lesings nostājās pret ortodoksālo [[Garīdzniecība|garīdzniecību]], taču pieņēma Dievu kā "pasaules dvēseli". Tomēr reliģijai, pēc viņa domām, ir tikai ētiska nozīme. Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Ar lugu "Zāras Sampsones jaunkundze" aizsāka drāmas žanru vācu teātrī. Drāmā „Nātans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra.
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 234. lpp.
 
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 234. lpp.
 +
* Lesings Gotholds Efraims. Lāokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām. - Zvaigzne: Rīga, 1986. - 209 lpp.
 +
* Tomēr savējie : dzeja : no cittautu literatūras pūra / sast., latviskojis Zintis Zīme - Celtne: Sigulda, 2006. - 141 lpp.
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. janvāris, plkst. 11.03

Gotholds Efraims Lesings (1729.-1781.) – apgaismotājs, filosofs, publicists, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis.

Dzimis Saksijas pilsētiņā Kamencā, luterāņu mācītāja ģimenē. Izglītojies pārsvarā pašmācības ceļā. 2 gadus studējis Leipcigas universitātē. Šajā laikā sāka interesēties par teātri, viņa pirmā komēdija "Jaunais zinātnieks" guva visai lielus panākumus. No 1767. līdz 1769. gadam dzīvoja Hamburgā un aktīvi piedalījās teātra dzīvē.

Filosofijā Lesings nostājās pret ortodoksālo garīdzniecību, taču pieņēma Dievu kā "pasaules dvēseli". Tomēr reliģijai, pēc viņa domām, ir tikai ētiska nozīme. Savā darbā „Cilvēces audzināšana“ (1780.) kā mērķi postulēja tādu nākotnes sabiedrību, kas būtu brīva no piespiešanas un kurā reliģiju būtu nomainījis apgaismotais saprāts. Ar lugu "Zāras Sampsones jaunkundze" aizsāka drāmas žanru vācu teātrī. Drāmā „Nātans gudrais“ Lesings sludina reliģiskās iecietības ideju un brīvdomāšanas tiesības, vēršas pret ksenofobiju. Darbos „Laokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām“ (1766.) un „Hamburgas dramaturģija“ (1767.-1769.) postulēja reālisma principus dzejā un dramaturģijā, tēlotāja mākslu priekšmetu ierobežojot tikai ar skaistā sfēru. Lielu nozīmi piešķīra mākslas, it sevišķi teātra apgaismojošajai lomai. Centās definēt dažādu mākslas veidu un žanru daiļrades objektīvos likumus. Ar Lesinga devumu dramaturģijā sākās vācu klasiskā literatūra.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 234. lpp.
  • Lesings Gotholds Efraims. Lāokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām. - Zvaigzne: Rīga, 1986. - 209 lpp.
  • Tomēr savējie : dzeja : no cittautu literatūras pūra / sast., latviskojis Zintis Zīme - Celtne: Sigulda, 2006. - 141 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu