Atšķirības starp "Luters Martins" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
3. rindiņa: 3. rindiņa:
 
Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. 1488. gadā sāka mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās [[Augustīniešu ordenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas (''Wittenberg'') universitātē. 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija [[Priors|priora]] vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala [[vikārs]]. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs.
 
Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. 1488. gadā sāka mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās [[Augustīniešu ordenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas (''Wittenberg'') universitātē. 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija [[Priors|priora]] vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala [[vikārs]]. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs.
  
Lūzums sākās 1516. gadā, kad [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru [[banka]]i (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis [[Tecels Johans|Johans Tecels]], lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> Kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. Pēc vairākiem gadiem, 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija beidzot nosūtīja dumpīgajam franciskānim vēstuli, piedraudot ar sankcijām, ja viņš nepārstās musināt lajus un turpinās izvairīties no teoloģisko pretrunu risināšanas iekšējos disputos. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja šo dokumentu un patvērās pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha III, kurš situāciju vēlējās izmantot savu politisko mērķu īstenošanai. 1521. gada sākumā Vormsā tika sasaukts [[Sv. Romas impērija]]s [[reihstāgs]] un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, viņa darbus pavēlēts iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1525. gada 15. jūnijā viņš apprecējās ar bijušo [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā.
+
Lūzums sākās 1516. gadā, kad [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru [[banka]]i (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis [[Tecels Johans|Johans Tecels]], lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> 1518. gada maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, kur tēmas apspriešana notika pēc pieņemtās disputu kārtības - t.i. apspriežot un analizējot, - gūstot visai plašu atbalstu citu garīdznieku vidū. 1518. gadā pārbaudīt sūdzības ieradās pāvesta legāts [[kardināls]], kurš 12.-14. oktobrī disputēja ar Luteru, abiem garīdzniekiem paliekot pie sava - Luters postulēja, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem, uz ko kardināls neko daudz nevarēja iebilst. 1518. gada 11. decembrī Luters nosūtīja oficiālu sūdzību par Romas kūriju vispārējam koncilam, uzsverot, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kurš ir tikai cilvēks un kā jebkurš var kļūdīties, grēkot un melot. Šādi iekšēji teoloģiski disputi katoļu Baznīcā nebija nekas jauns - tādi bija gan pirms, gan pēc Lutera, - taču Lutera gadījumā kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. 1519. gada jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku - viņus pavadīja gandrīz 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Šajā diskusijā Luters publiski paziņoja, ka apšauba visu līdzšinējo kristīgo autoritāšu un svēto mācīto, uzskatot, ka pareizāk par tiem saprot Bībeles mācību. Pēc šī disputa viņš ar savu piekritēju starpniecību vācu valodā izplatīja "Sprediķi par pāvesta lāstu", "Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem", "Baznīca Babilonijas trimdā", "Par kristieša brīvību". Tas bija publisks pieteikums uz [[Herēze|herēzi]] - parakstīja priekšrakstu, kurā noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt savus herētiskos apgalvojumus, vai tapt izslēgtam no baznīcas. 10. decembrī Vitenbergas universitātes studenti pie pilsētas vārtiem publiski sadedzināja šo dokumentu. 1521. gada 3. janvārī tika izdota [[bulla]], kas Luteru atzina par herētiķi. Vormsā tika sasaukts [[Sv. Romas impērija]]s [[reihstāgs]] un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības, taču viņš atteicās. 1521. gada 6. maijā [[imperators]] Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu, ka pēc 21 dienas Luters tiek izsludināts ārpus likuma (jebkurš viņu var nesodīts nogalināt vai aplaupīt), bet tā raksti iznīcināti. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.  
 +
 
 +
1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1525. gada 15. jūnijā viņš apprecējās ar bijušo [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā.
  
 
Skat. arī  
 
Skat. arī  

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. marts, plkst. 11.18

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Romas Katoļu Baznīcas reformators.

Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. 1488. gadā sāka mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas (Wittenberg) universitātē. 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija priora vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala vikārs. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī indulgenču tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs.

Lūzums sākās 1516. gadā, kad Romas kūrija atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās dominikāņu ordenim, kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru bankai (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis Johans Tecels, lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] 1518. gada maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, kur tēmas apspriešana notika pēc pieņemtās disputu kārtības - t.i. apspriežot un analizējot, - gūstot visai plašu atbalstu citu garīdznieku vidū. 1518. gadā pārbaudīt sūdzības ieradās pāvesta legāts kardināls, kurš 12.-14. oktobrī disputēja ar Luteru, abiem garīdzniekiem paliekot pie sava - Luters postulēja, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem, uz ko kardināls neko daudz nevarēja iebilst. 1518. gada 11. decembrī Luters nosūtīja oficiālu sūdzību par Romas kūriju vispārējam koncilam, uzsverot, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kurš ir tikai cilvēks un kā jebkurš var kļūdīties, grēkot un melot. Šādi iekšēji teoloģiski disputi katoļu Baznīcā nebija nekas jauns - tādi bija gan pirms, gan pēc Lutera, - taču Lutera gadījumā kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. 1519. gada jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku - viņus pavadīja gandrīz 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Šajā diskusijā Luters publiski paziņoja, ka apšauba visu līdzšinējo kristīgo autoritāšu un svēto mācīto, uzskatot, ka pareizāk par tiem saprot Bībeles mācību. Pēc šī disputa viņš ar savu piekritēju starpniecību vācu valodā izplatīja "Sprediķi par pāvesta lāstu", "Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem", "Baznīca Babilonijas trimdā", "Par kristieša brīvību". Tas bija publisks pieteikums uz herēzi - parakstīja priekšrakstu, kurā noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt savus herētiskos apgalvojumus, vai tapt izslēgtam no baznīcas. 10. decembrī Vitenbergas universitātes studenti pie pilsētas vārtiem publiski sadedzināja šo dokumentu. 1521. gada 3. janvārī tika izdota bulla, kas Luteru atzina par herētiķi. Vormsā tika sasaukts Sv. Romas impērijas reihstāgs un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības, taču viņš atteicās. 1521. gada 6. maijā imperators Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu, ka pēc 21 dienas Luters tiek izsludināts ārpus likuma (jebkurš viņu var nesodīts nogalināt vai aplaupīt), bet tā raksti iznīcināti. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.

1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1525. gada 15. jūnijā viņš apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā.

Skat. arī

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176

Resursi internetā par šo tēmu