Atšķirības starp "Luters Martins" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Martins Luters''' (''Martin Luther'', 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī '''Mārtiņš Luters''' - teologs, [[Romas Katoļu Baznīca]]s reformators.
 
'''Martins Luters''' (''Martin Luther'', 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī '''Mārtiņš Luters''' - teologs, [[Romas Katoļu Baznīca]]s reformators.
  
Dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē, turīgu zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera ģimenē. Pamatizglītību guva Magdeburgā un Eizenahā. 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču drīz pameta studijas un iestājās [[Augustīniešu prdenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas Universitātē. 1512. gadā ieguva zinātnisko grādu un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar dominikāņu sludinātāju un indulgenču tirdzniecības kuratoru, visai talantīgo oratoru Johanu Tecelu, kā arī tālāko konfliktu ar Baznīcu. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> Jauns bija tas, ka Luters izvairījās no viduslaikos pierastās iekšējo disputu prakses, bet savas 95 tēzes pārtulkoja vāciski, iespieda un izplatīja tautā, t.i. ikdienišķas iekšējas teoloģiskas nesaskaņas darīja zināmas ārpus Baznīcas, laju vidū. Gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.
+
Dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera ģimenē. Pamatizglītību guva Magdeburgā un Eizenahā. 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču drīz pameta studijas un iestājās [[Augustīniešu prdenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas Universitātē. 1512. gadā ieguva zinātnisko grādu un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar dominikāņu sludinātāju un indulgenču tirdzniecības kuratoru, visai talantīgo oratoru Johanu Tecelu, kā arī tālāko konfliktu ar Baznīcu. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> Jauns bija tas, ka Luters izvairījās no viduslaikos pierastās iekšējo disputu prakses, bet savas 95 tēzes pārtulkoja vāciski, iespieda un izplatīja tautā, t.i. ikdienišķas iekšējas teoloģiskas nesaskaņas darīja zināmas ārpus Baznīcas, laju vidū - gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. Pēc vairākiem gadiem, 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija beidzot nosūtīja dumpīgajam franciskānim vēstuli, piedraudot ar sankcijām, ja viņš nepārstās musināt lajus un turpinās izvairīties no teoloģisko pretrunu risināšanas iekšējos disputos. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja šo dokumentu un patvērās pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha III, kurš situāciju vēlējās izmantot savu politisko mērķu īstenošanai.
  
Skat. arī [[Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum]]
+
Skat. arī  
 +
* [[Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum]]
 +
* [[Reformācija]]
 +
* [[Protestanti]]
 +
* [[Šmalkaldes savienība]]
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. marts, plkst. 09.53

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Romas Katoļu Baznīcas reformators.

Dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera ģimenē. Pamatizglītību guva Magdeburgā un Eizenahā. 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču drīz pameta studijas un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas Universitātē. 1512. gadā ieguva zinātnisko grādu un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja indulgenču tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā Romas kūrija atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības, nododot tās dominikāņu ordenim, kas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar dominikāņu sludinātāju un indulgenču tirdzniecības kuratoru, visai talantīgo oratoru Johanu Tecelu, kā arī tālāko konfliktu ar Baznīcu. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] Jauns bija tas, ka Luters izvairījās no viduslaikos pierastās iekšējo disputu prakses, bet savas 95 tēzes pārtulkoja vāciski, iespieda un izplatīja tautā, t.i. ikdienišķas iekšējas teoloģiskas nesaskaņas darīja zināmas ārpus Baznīcas, laju vidū - gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. Pēc vairākiem gadiem, 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija beidzot nosūtīja dumpīgajam franciskānim vēstuli, piedraudot ar sankcijām, ja viņš nepārstās musināt lajus un turpinās izvairīties no teoloģisko pretrunu risināšanas iekšējos disputos. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja šo dokumentu un patvērās pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha III, kurš situāciju vēlējās izmantot savu politisko mērķu īstenošanai.

Skat. arī

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176