Luters Martins

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 15. marts, plkst. 10.02, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Romas Katoļu Baznīcas reformators.

Dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera ģimenē. Pamatizglītību guva Magdeburgā un Eizenahā. 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču drīz pameta studijas un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas Universitātē. 1512. gadā ieguva zinātnisko grādu un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja indulgenču tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā Romas kūrija atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības, nododot tās dominikāņu ordenim, kas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar dominikāņu sludinātāju un indulgenču tirdzniecības kuratoru, visai talantīgo oratoru Johanu Tecelu, kā arī tālāko konfliktu ar Baznīcu. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] Jauns bija tas, ka Luters izvairījās no viduslaikos pierastās iekšējo disputu prakses, bet savas 95 tēzes pārtulkoja vāciski, iespieda un izplatīja tautā, t.i. ikdienišķas iekšējas teoloģiskas nesaskaņas darīja zināmas ārpus Baznīcas, laju vidū - gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. Pēc vairākiem gadiem, 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija beidzot nosūtīja dumpīgajam franciskānim vēstuli, piedraudot ar sankcijām, ja viņš nepārstās musināt lajus un turpinās izvairīties no teoloģisko pretrunu risināšanas iekšējos disputos. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja šo dokumentu un patvērās pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha III, kurš situāciju vēlējās izmantot savu politisko mērķu īstenošanai. 1521. gada sākumā Vormsā tika sasaukts Sv. Romas impērijas reihstāgs un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, viņa darbus pavēlēts iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1525. gada 15. jūnijā viņš apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā.

Skat. arī

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176