Luters Martins

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 15. marts, plkst. 10.35, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Romas Katoļu Baznīcas reformators.

Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. 1488. gadā sāka mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas (Wittenberg) universitātē. 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka strādāt par teoloģijas pasniedzēju. 1514. gadā kļuva par mācītāju pilsētas Vitenbergas katedrālē. Vadīja indulgenču tirdzniecību pilsētā. 1516. gadā Romas kūrija atņēma augustīniešiem šīs tiesības atņēma un indulgenču tirdzniecības monopolu nododot tās dominikāņu ordenim, kas tiesības iznomāja ebreju augļotāju Fugeru bankai (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis Johans Tecels, lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu, lūdzot aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] Kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. Pēc vairākiem gadiem, 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija beidzot nosūtīja dumpīgajam franciskānim vēstuli, piedraudot ar sankcijām, ja viņš nepārstās musināt lajus un turpinās izvairīties no teoloģisko pretrunu risināšanas iekšējos disputos. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja šo dokumentu un patvērās pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha III, kurš situāciju vēlējās izmantot savu politisko mērķu īstenošanai. 1521. gada sākumā Vormsā tika sasaukts Sv. Romas impērijas reihstāgs un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, viņa darbus pavēlēts iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1525. gada 15. jūnijā viņš apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā.

Skat. arī

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176

Resursi internetā par šo tēmu