Mākslas partejiskums

Mākslas partejiskums - termins PSRS pieņemtajās ideoloģiskajās nostādnēs, - "mākslas idejiskās ievirzes izpausme, noteiktas sabiedrības šķiras interešu aizstāvēšana un sargāšana mākslas darbā", ar ko tika pamatota mākslas un kultūras dzīves ideoloģizācija. To izvirzīja Ļeņins savā publikācijā "Partijas organizācija un partijas literatūra" (1905.), kritizējot "tīrās mākslas mākslai" ideju, bet teorētiski nopamatoja A.Lunačarskis. Tika definēts, ka māksla un kultūra a priori nevar būt apolitiska, un "lozungs par daiļrades bezpartejiskumu nav nekas cits kā buržuāziskā partejiskuma maskēšanas forma".

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 254. lpp.
• Partejiskuma nedziestošā uguns sirdīs lai kvēlo. // Literatūra un Māksla. 1963. gada 25. maijs
• Artmane V. Partejiskums un daži tagadnes mākslas kultūras attīstības jautājumi. // Laikam līdzi : rakstu krājums. - Liesma: Rīga, 1983., 242 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• LPSR MP Galvenās pārvaldes valsts noslēpumu aizsardzībai presē priekšnieces A. Lucevičas ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas CK par politiskās cenzūras darbību 1974./1975. gadā.
• Ekmanis R. Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā. // Jaunā Gaita nr. 74, 1969.