Atšķirības starp "Mūku bruņinieku ordeņi" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Ritterordens_in_Europa.jpg|right|thumb|200px|Mūku-bruņinieku ordeņu valdījumi Eiropā XIV gs.]] | [[Attēls:Ritterordens_in_Europa.jpg|right|thumb|200px|Mūku-bruņinieku ordeņu valdījumi Eiropā XIV gs.]] | ||
| − | Laicīgie bruņinieki cīņās bieži vien sevi pierādīja kā demoralizēti un militārajai disciplīnai pakļauties nespējīgi karotāji. Tādēļ, apvienojot [[Mūks|mūku]] un [[Bruņinieks|bruņinieku]] vienā personā, krusta karu ideologs, svētais [[Bernards no Klervo]] bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus", - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Brāļu bruņinieku dzīves kārtību regulēja īpaši noteikumi – statūti. Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret [[Saracēņi|saracēņiem]] [[Mazāzija|Mazāzijā]]. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja [[Kapelāns|kapelāna]] pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja brāļu bruņinieku grēksūdzes. Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par [[Fogts|fogtu]], tad – [[Komturs|komturu]], virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – [[Landmaršals|landmaršalu]], un visbeidzot – par [[Mestrs|mestru]] un [[Lielmestrs|lielmestru]]. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – [[Virskapituls|virskapitulu]], kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - [[Fogteja|fogteju]] un [[Komtureja|komtureju]], - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. | + | Laicīgie bruņinieki cīņās bieži vien sevi pierādīja kā demoralizēti un militārajai disciplīnai pakļauties nespējīgi karotāji. Tādēļ, apvienojot [[Mūks|mūku]] un [[Bruņinieks|bruņinieku]] vienā personā, krusta karu ideologs, svētais [[Bernards no Klervo]] bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus", - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Brāļu bruņinieku dzīves kārtību regulēja īpaši noteikumi – statūti. Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret [[Saracēņi|saracēņiem]] [[Mazāzija|Mazāzijā]]. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja [[Kapelāns|kapelāna]] pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja brāļu bruņinieku grēksūdzes. Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par [[Fogts|fogtu]], tad – [[Komturs|komturu]], virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – [[Landmaršals|landmaršalu]], un visbeidzot – par [[Mestrs|mestru]] un [[Lielmestrs|lielmestru]]. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – [[Virskapituls|virskapitulu]], kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - [[Fogteja|fogteju]] un [[Komtureja|komtureju]], - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvēresta smago nastu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā ''pelēkie brāļi'' ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus. |
| + | |||
* [[Maltas ordenis]] | * [[Maltas ordenis]] | ||
* [[Templiešu ordenis]] | * [[Templiešu ordenis]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. jūnijs, plkst. 07.22
Laicīgie bruņinieki cīņās bieži vien sevi pierādīja kā demoralizēti un militārajai disciplīnai pakļauties nespējīgi karotāji. Tādēļ, apvienojot mūku un bruņinieku vienā personā, krusta karu ideologs, svētais Bernards no Klervo bija iecerējis izveidot jauno bruņniecību – "Kristus kareivjus", - kas pret ļaunumu savā sirdī cīnītos ar svētu dzīvi, bet pret ārējo ļaunumu – kristīgās ticības ienaidniekiem – ar zobenu. Brāļu bruņinieku dzīves kārtību regulēja īpaši noteikumi – statūti. Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret saracēņiem Mazāzijā. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja kapelāna pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja brāļu bruņinieku grēksūdzes. Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par fogtu, tad – komturu, virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – landmaršalu, un visbeidzot – par mestru un lielmestru. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - fogteju un komtureju, - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas. Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvēresta smago nastu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā pelēkie brāļi ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.
- Maltas ordenis
- Templiešu ordenis
- Teitoņu ordenis
- Livonijas ordenis (Teitoņu ordeņa atzars, lielkomturija Livonijā)
- Livonijas Zobenbrāļu ordenis
- Dobrinas Zobenbrāļu ordenis
Literatūra
- Jean Schoos. Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und Gegenwart. - Luxembourg,1990
- Die geistliche Ritterorden Europas. - Sigmaringen, 1980
- Christian Steeb. Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen. - Graz, 1996
- Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft. Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland. - Frankfurt am Main, 1991
- Frommer. Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen. / Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale, 15, Wien, 1870
- Heinrich F. Michetschläger. Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie. - Wien, 1918/19
- Bonnani Fillipo. Catalogo degli ordini equestri e militari. - Rom, 1771
- Seward, Desmond. The Monks of War: The Military Religious Orders. - Penguin Books: London, 1995, ISBN 0-14-019501-7
Resursi internetā par šo tēmu
- Religious Orders, Congregations, Institutes and Communities (angļu val.)
- The Order of the Byzantine Knights of the Holy Sepulchre
