Muižu redukcija Vidzemē

Muižu redukcija Vidzemē - juridiski nepamatoto zemes īpašumu pārņemšana kroņa īpašumā Zviedru Vidzemē XVII gs. otrajā pusē.

Zviedrijas karalistes Riksdāgs 1655. gadā nolēma reducēt (pārņemt atkal valsts īpašumā) tās lēņu muižas, kuras pašreizējie vadītāji bija ieguvuši nelikumīgi vai nevarēja pierādīt valdījuma tiesību likumīgumu. Daļa muižnieku agrākās kroņa zemes bija pārvērtuši par saviem īpašumiem, citi turpināja lietot lēņus, kuru lietošanas tiesības nebija atjaunotas. Muižu īpašumu dokumentāciju pārbaudīja īpaša komisija un nelikumīgi valdītās muižas atsavināja, tām pārejot senjora (Zviedrijas karaļa īpašumā). Par īpašuma tiesību apstiprinājumu kalpoja lēņa grāmatas (investitūras līgumi). Atsavināto muižu muižkungi nu kļuva par muižas rentniekiem, kam jāmaksā nomas maksa par zemju izmantošanu karalim. Tādā veidā liela daļa dzimtcilvēku kļuva par apakšnomniekiem, un nomnieku un apakšnomnieku attiecības nonāca karaļa jurisdikcijā.

Domēņu jeb ekonomiskā valde vērtēja lielzemes - cik tās auglīgas un tt. Komisija pēc vērtēšanas noteica apakšnomnieku pienākumus, nodevas un klaušas pret nomnieku. Atkarībā no klaušām tika noteiktas normas. Zemnieku un muižnieku maksājumi tika oficiāli fiksēti:

• 1) kadastrā,
• 2) vāku grāmatā, kuru izsniedza nomniekam (muižniekam) un apakšnomniekam (zemniekam), un kurā tika reģistrētas klaušas un maksājumi.

1690. gadā valdība izdeva Ekonomijas reglamentu, kas regulējaja kroņa muižu nomnieku un zemnieku savstarpējas attiecības. Šie noteikumi stipri uzlaboja zemnieku stāvokli, bet attiecās tikai uz kroņa zemniekiem. Tika izstrādāts arī likumprojekts par muižnieku tiesību ierobežošanu sodīt zemniekus. Tādā veidā ar muižu redukcijas palīdzību tika mazināta muižnieku vara pār zemniekiem, valdība patstāvīgi atgādināja muižniekiem-nomniekiem, ka karaļa īpašums nav aizkarams, ka muižnieks nav zemnieka kakla kungs, kuram vara pār tā dzīvību un nāvi. Ja zemnieks bija kā noziedzies,s tad viņu sodīja nevis muižnieks, bet zemes tiesa.