Muižu redukcija Vidzemē
Muižu redukcija Vidzemē - juridiski nepamatoto zemes īpašumu pārņemšana kroņa īpašumā Zviedru Vidzemē XVII gs. otrajā pusē.
Zviedrijas karalistes Riksdāgs 1655. gadā nolēma reducēt (pārņemt atkal valsts īpašumā) tās lēņu muižas, kuras pašreizējie vadītāji bija ieguvuši nelikumīgi vai nevarēja pierādīt valdījuma tiesību likumīgumu. Daļa muižnieku agrākās kroņa zemes bija pārvērtuši par saviem īpašumiem, citi turpināja lietot lēņus, kuru lietošanas tiesības nebija atjaunotas. Muižu īpašumu dokumentāciju pārbaudīja īpaša komisija un nelikumīgi valdītās muižas atsavināja, tām pārejot senjora (Zviedrijas karaļa īpašumā). Par īpašuma tiesību apstiprinājumu kalpoja lēņa grāmatas (investitūras līgumi). Atsavināto muižu muižkungi nu kļuva par muižu rentniekiem, kam jāmaksā nomas maksa par zemju izmantošanu karalim. Tādā veidā liela daļa dzimtcilvēku kļuva par apakšnomniekiem, un nomnieku un apakšnomnieku attiecības nonāca karaļa jurisdikcijā. 1680. gadā Riksdāgā pieņēma lēmumu, ka visas agrāk Livonijas ordenim un bīskapiem piederējušās, bet vēlāk dāvinājuma ceļā privātpersonu rokās nonākušās muižas pāriet valsts īpašumā; privātīpašumā paliek tikai pirktās un ieķīlātās muižas. 1681. gada 4. janvārī par redukcijas komisijas priekšsēdētāju iecēla Robertu Lihtonu, un tā paša gada 16. jūnijā sākās darbs. Domēņu jeb ekonomiskā valde vērtēja lielzemes - cik tās auglīgas u.tml. Vienlaicīgi sāka strādāt arī speciāli zemes uzmērīšanai un novērtēšanai izveidota revīzijas komisija. Valsts īpašumā pārņemtās zemes bija paredzēts iznomāt agrākajiem zemes turētājiem. Nomas naudas lielumu aprēķināja, ņemot vērā attiecīgās muižas arklu skaitu, pie tam muižām, kuru ienākumi mazāki par 600 dālderiem gadā, bija jāmaksā tikai 1/3 no noteiktās summas. Līdz ar to radās nepieciešamība objektīvi un precīzi novērtēt valsts muižu un to zemnieku zemes vērtību un noskaidrot katras muižas iespējamos ienākumus. Zemju robežas, platība un izmantošanas veids bija jāatspoguļo īpašā muižas zemju kartē. Speciālu rīkojumu un sīku instrukciju par zemes uzmērīšanu un tās kvalitātes noteikšanu Vidzemes ģenerālgubernators Kristers Hurns izdeva 1683. gada 20. aprīlī. Par redukciju un no 1681. līdz 1684. gadam. notikušo revīziju liecina LVVA fondos saglabājušās vairāk nekā 200 Vidzemes muižu kartes. 1687. gadā redukcija galvenajos vilcienos bija pabeigta. 5/6 no visām Vidzemes zemēm (5315 arkli no 6236) nonāca valsts īpašumā. Reducētās zemes novērtēšana un nomas maksājumu noteikšana pēc arklu skaita radīja administrācijas tieksmi arklu skaitu iespējami palielināt. Tādēļ arī nereti bija sastopami gadījumi, kad revīzijas komisija darbojās tendenciozi. Kā atbildes reakcija sākās ļoti aktīvi vietējās bruņniecības protesti. Rezultātā tika izstrādāta jauna objektīvāka zemes novērtēšanas metode, kas tika izklāstīta 1687. gada 7. februārī izdotajā Kārļa XI instrukcijā. Pēc jaunā vērtēšanas principa muižu un zemnieku aramzemi un mežus iedalīja 4 dažādas kvalitātes kategorijās; līdz ar to radās nepieciešamība atkārtoti uzmērīt muižu un zemnieku zemes un izgatavot jaunas kartes, kurās būtu atspoguļota šī jaunā gradācija. Uzdevumu veica no 1687. līdz 1696. gadam. Zviedru administrācija saņēma ievērojamu skaitu jaunu karšu, kas ieguva nosaukumu “Jaunais iedalījums”. Vidzemes muižu zemju uzmērīšanā, kas kopumā ilga 15 gadu, piedalījās pavisam 49 mērnieki; 44 no viņiem strādāja no 1681. līdz 1684. gadam., bet pieci – L.Amnels, O.Lundgrēns, E.Reiters, E.Tolkss un J.Ā.Ulrihs – uzmērīja un izgatavoja t. s. Jaunā iedalījuma kartes.
Komisija pēc vērtēšanas noteica apakšnomnieku pienākumus, nodevas un klaušas pret nomnieku. Atkarībā no klaušām tika noteiktas normas. Zemnieku un muižnieku maksājumi tika oficiāli fiksēti:
- 1) kadastrā,
- 2) vāku grāmatā, kuru izsniedza nomniekam (muižniekam) un apakšnomniekam (zemniekam), un kurā tika reģistrētas klaušas un maksājumi.
Tika izstrādāts arī likumprojekts par muižnieku tiesību ierobežošanu sodīt zemniekus. Tādā veidā ar muižu redukcijas palīdzību tika mazināta muižnieku vara pār zemniekiem, valdība patstāvīgi atgādināja muižniekiem-nomniekiem, ka karaļa īpašums nav aizkarams, ka muižnieks nav zemnieka kakla kungs, kuram vara pār tā dzīvību un nāvi. Ja zemnieks bija kā noziedzies,s tad viņu sodīja nevis muižnieks, bet zemes tiesa. Vidzemes muižu zemnieku sūdzības parāda, ka vairums redukcijas un arklu revīzijas laikā izdotie rīkojumi par zemniekiem netika ievēroti. Visbiežāk zemnieki žēlojās par nežēlīgiem miesas sodiem. Par sodu zemniekiem bieži atņēma lopus, drēbes, labību, sienu un citas mantas. Vēl saglabājušos vēstures avotos 21 reizi zemnieki par to žēlojās; 14 reižu zemnieki sūdzas par izlikšanu no mājām, 13 reižu par nelikumīgi paaugstinātām klaušām, 9 reizes minēts, ka zemniekiem atņemti zemes gabali un citām jau citētajās sūdzībās atzīmētām netaisnībām un grūtībām. Patvarības pret zemniekiem bija sastopamas dažādās dzīves sfērās, turklāt vienā sūdzībā parasti apvienoti vairāki dažādi pārinodarījumi. Sūdzību ietekmēti karaļa varas pārstāvji Vidzemē uz 1691. gada domēņu pārvaldes noteikumu pamata izstrādāja un 1696. gada 23. martā pieņēma "Muižu apsaimniekošanas reglamentu" (Oekonomisches Reglament). Tajā bija speciālas daļas, veltītas zemniekiem, kurās tuvāk raksturoja māju saimnieku pienākumus pret muižu un arī viņu tiesības uz māju apsaimniekošanu, t.i. reglamenta noteikumi neskāra dzimtļaužu stāvokli, bet gan tikai fiksēja māju saimnieku tiesības un pienākumus. Noteikti tika arī miesas sodu apmēri. Par nepareizu rīcību pret zemniekiem paredzēja sodīt arī muižas nomnieku ar naudas sodu un netaisni atņemto naturāliju atdošanu. Zemniekiem formāli piešķīra sūdzēšanās tiesības instanču kārtībā nomuižas nomnieka sākot līdz pat karalim. Doties tieši pie karaļa ar sūdzībām bija aizliegts, iekams zemnieks nebija griezies ar tām pie vietējās varas instancēm.[1] Netika radīts kāds speciāls kontroles orgāns, kam būtu jārūpējas par šo noteikumu izpildīšanu. Kontroles funkcijas līdz ar izpildvaru koncentrējās domēņu lietu pārvaldē, kuras nedaudzajiem ierēdņiem nebija pa spēkam izsekot reglamenta ievērošanai, tādēļ lielā mērā noteikumi palika formāla akta stāvoklī, kuru bieži neievēroja dzīvē.[2]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ 1696. gada 23. marta reglaments arī XVIII gadsimtā bija spēkā kroņa muižās, un tam bija sava nozīme kroņa muižu un kroņa zemnieku aizsardzībā pret nomnieku patvaļu.
- ↑ Nav noliedzams, ka Kārļa XI agrārās reformas uzlaboja zemnieku stāvokli, taču šis uzlabojums bija niecīgsun turpmāko neražu un bada, kā arī Ziemeļu kara postījumu dēļ nespēja radīt ilgstošas labvēlīgas sekas zemnieku dzīvē. 1696. gada 27. novembrī ģenerālgubernators E.Dālbergs izdeva plakātu, ka Vidzemes zemniekiem arī neražu un bada gados jāmaksā savas nodevas, piedraudot tos, kas ar to nedarīs vai nobēdzinās labību, apķīlāt un sodīt ar 6 pāriem rīkšu. To izmantoja kroņa muižu nomnieki, lai izrēķinātos ar sev nepatīkamiem zemniekiem. Sākās zemnieku mantas apķīlāšana, mantas varmācīga atņemšana, izlikšana no mājām un sodīšana ar rīkstēm. 1695.–1697. gada neražas apstākļos Vidzemē no bada caurmērā nomira katrs piektais zemnieks, tika izputināti praktiski visi zemnieki, kas bija uzkrājuši kādu nebūt mantu.
Literatūra par šo tēmu
- Vidzemes kartes. 17. gadsimts. (izstādes katalogs) - Latvijas Valsts vēstures arhīvs: Rīga, 1996.
