Atšķirības starp "Okams Viljams" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Okam.jpg‎|right|thumb|200px|]]
 
[[Attēls:Okam.jpg‎|right|thumb|200px|]]
'''Viljams Okams''' jeb '''Viljams no Okamas''' (''William of Ockham'', 12??.~1349.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, teologs, filosofs [[Sholastika|sholasts]].
+
'''Viljams Okams''' jeb '''Viljams no Okamas''' (''William of Ockham'', 12??.~1349.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] mūks, teologs, filosofs [[Sholastika|sholasts]], loģiķis.
  
 
Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā Dienvidanglijā. Lasīja lekcijas Oksfordas universitātē, ievērojamākais [[Nominālisms|nominālisma]] pārstāvis.  Līdzās [[Dunss Skots|Dunsam Skotam]] viens no [[Tomisms|tomisma]] sholastiskās opozīcijas līderiem. Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: Bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (''entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem''<ref>Citos avotos: ''Pluralitas non est ponenda sine necessitate''; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (''Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora'').</ref>), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). [[Pāvests|Pāvesta]] strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (''Ludwig IV der Bayern'', 1282.–1347.) Okams visai efettīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. Balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā [[konceptuālists]], Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkākrišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus.
 
Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā Dienvidanglijā. Lasīja lekcijas Oksfordas universitātē, ievērojamākais [[Nominālisms|nominālisma]] pārstāvis.  Līdzās [[Dunss Skots|Dunsam Skotam]] viens no [[Tomisms|tomisma]] sholastiskās opozīcijas līderiem. Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: Bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (''entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem''<ref>Citos avotos: ''Pluralitas non est ponenda sine necessitate''; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (''Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora'').</ref>), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). [[Pāvests|Pāvesta]] strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (''Ludwig IV der Bayern'', 1282.–1347.) Okams visai efettīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. Balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā [[konceptuālists]], Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkākrišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus.

Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. augusts, plkst. 12.39

Viljams Okams jeb Viljams no Okamas (William of Ockham, 12??.~1349.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholasts, loģiķis.

Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā Dienvidanglijā. Lasīja lekcijas Oksfordas universitātē, ievērojamākais nominālisma pārstāvis. Līdzās Dunsam Skotam viens no tomisma sholastiskās opozīcijas līderiem. Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka izejtēzes nepieciešami rūpīgi atlasīt: Bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem[1]), t.i. atšķelt nost iespējami vairāk, lai izejpremisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). Pāvesta strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (Ludwig IV der Bayern, 1282.–1347.) Okams visai efettīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. Balstoties uz Aristoteļa mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā konceptuālists, Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkākrišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus.

Atsauces un piezīmes

  1. Citos avotos: Pluralitas non est ponenda sine necessitate; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora).

Literatūra par šo tēmu

  • Okams Viljams. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 306. lpp.
  • Rubenis A. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., 240 lpp., ISBN 9984377962

Resursi internetā par šo tēmu