Atšķirības starp "Oktroētā harta" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Okroētā harta''' (fr. ''la Charte octroyée'') - Francijas karaļa Luija XVIII 1814. gada 4. jūnijā oktroētā [[konstitūcija]], ar kuru Francijā tika atjaunota [[monarhija]]. Par valsts galvu tika pasludināts karalis, kurš vadīja izpildvaru un bruņotoes spēkus, tam bija tiesības pieteikt karu, slēgt starptautiskos līgumus, iecelts valsts pārvaldes amatpersonas. Likumdošanas varu karalis dalīja ar divpalātu parlamentu, kas sastāvēja no Pēru un Pārstāvju palātas. [[Ministrs|Ministri]] bija atbildīgi tikai karalim, kuram vienīgajam bija likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tika deklarēta visu pavalstnieku vienlīdzība likuma priekšā, ekonomiskās un politiskās tiesības un brīvības. Tās darbība tika apturēta no 1815. gada marta līdz jūnijam, kad pie varas atgriezās Napoleons I. | + | '''Okroētā harta''' (fr. ''la Charte octroyée'') - Francijas karaļa Luija XVIII 1814. gada 4. jūnijā oktroētā (karaļa dāvinātā) [[konstitūcija]], ar kuru Francijā tika atjaunota [[monarhija]]. Par valsts galvu tika pasludināts karalis, kurš vadīja izpildvaru un bruņotoes spēkus, tam bija tiesības pieteikt karu, slēgt starptautiskos līgumus, iecelts valsts pārvaldes amatpersonas. Likumdošanas varu karalis dalīja ar divpalātu parlamentu, kas sastāvēja no Pēru un Pārstāvju palātas. [[Ministrs|Ministri]] bija atbildīgi tikai karalim, kuram vienīgajam bija likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tika deklarēta visu pavalstnieku vienlīdzība likuma priekšā, ekonomiskās un politiskās tiesības un brīvības. Tās darbība tika apturēta no 1815. gada marta līdz jūnijam, kad pie varas atgriezās Napoleons I. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 14. marts, plkst. 08.18
Okroētā harta (fr. la Charte octroyée) - Francijas karaļa Luija XVIII 1814. gada 4. jūnijā oktroētā (karaļa dāvinātā) konstitūcija, ar kuru Francijā tika atjaunota monarhija. Par valsts galvu tika pasludināts karalis, kurš vadīja izpildvaru un bruņotoes spēkus, tam bija tiesības pieteikt karu, slēgt starptautiskos līgumus, iecelts valsts pārvaldes amatpersonas. Likumdošanas varu karalis dalīja ar divpalātu parlamentu, kas sastāvēja no Pēru un Pārstāvju palātas. Ministri bija atbildīgi tikai karalim, kuram vienīgajam bija likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tika deklarēta visu pavalstnieku vienlīdzība likuma priekšā, ekonomiskās un politiskās tiesības un brīvības. Tās darbība tika apturēta no 1815. gada marta līdz jūnijam, kad pie varas atgriezās Napoleons I.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 192. lpp.
