Atšķirības starp "Parādkalpi" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Parādkalpi''' (kr. ''закупы'') - senkrievu zemēs naudas vai naturālā aizņēmuma (kr. ''купа'') atkarībā nonākušie parādnieki, kas parādu atdod, atstrādājot. Atdevuši parādu, ''parādkalpi'' atguva personisko brīvību. Atšķirībā no pilnīga kalpa, parādkalpu saimnieks nedrīkstēja nogalināt, parādkalps varēja doties peļņā citur, varēja vērsties tiesā pret saimnieku. Tie ''parādkalpi'', kas nespēja atdot parādu vai centās izvairīties no tā atdošanas, nonāca daudz beztiesiskākajā ''holopu'' (kr. ''холопы'') statusā. [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazistē]] par ''parādkalpiem'' XIV-XVI gs. dēvēja parādniekus, kuri parādu atstrādāja kreditora saimniecībā. Latvijas teritorijā par "parādu kalpiem" XIX gs. dēvēja brīvlaistos nomniekus, kas nevarēja izpildīt līgumsaistības - tiesa izūtrupēja parādnieka mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā | + | '''Parādkalpi''' (kr. ''закупы'') - senkrievu zemēs naudas vai naturālā aizņēmuma (kr. ''купа'') atkarībā nonākušie parādnieki, kas parādu atdod, atstrādājot. Atdevuši parādu, ''parādkalpi'' atguva personisko brīvību. Atšķirībā no pilnīga kalpa, parādkalpu saimnieks nedrīkstēja nogalināt, parādkalps varēja doties peļņā citur, varēja vērsties tiesā pret saimnieku. Tie ''parādkalpi'', kas nespēja atdot parādu vai centās izvairīties no tā atdošanas, nonāca daudz beztiesiskākajā ''holopu'' (kr. ''холопы'') statusā. [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazistē]] par ''parādkalpiem'' XIV-XVI gs. dēvēja parādniekus, kuri parādu atstrādāja kreditora saimniecībā. Latvijas teritorijā par "parādu kalpiem" XIX gs. dēvēja brīvlaistos nomniekus, kas nevarēja izpildīt līgumsaistības - tiesa izūtrupēja parādnieka mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā un lika atstrādāt parādu. |
Skat. arī | Skat. arī | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 29. februāris, plkst. 17.26
Parādkalpi (kr. закупы) - senkrievu zemēs naudas vai naturālā aizņēmuma (kr. купа) atkarībā nonākušie parādnieki, kas parādu atdod, atstrādājot. Atdevuši parādu, parādkalpi atguva personisko brīvību. Atšķirībā no pilnīga kalpa, parādkalpu saimnieks nedrīkstēja nogalināt, parādkalps varēja doties peļņā citur, varēja vērsties tiesā pret saimnieku. Tie parādkalpi, kas nespēja atdot parādu vai centās izvairīties no tā atdošanas, nonāca daudz beztiesiskākajā holopu (kr. холопы) statusā. Lietuvas lielkņazistē par parādkalpiem XIV-XVI gs. dēvēja parādniekus, kuri parādu atstrādāja kreditora saimniecībā. Latvijas teritorijā par "parādu kalpiem" XIX gs. dēvēja brīvlaistos nomniekus, kas nevarēja izpildīt līgumsaistības - tiesa izūtrupēja parādnieka mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā un lika atstrādāt parādu.
Skat. arī
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 27. lpp.
- Греков Б. Д., Крестьяне на Руси с древнейших времен до XVII в. / т. 1, - Москва, 1952
