Atšķirības starp "Parīzes komūna" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Izveidojās pēckara ekonomiskā sabrukuma un krīzes apstākļos, līdz izmisumam novestajiem Parīzes iedzīvotājiem sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties, gāžot no troņa imperatoru [[Napoleons III|Napoleons III, Francijas imperators]] un nodibinot jaunu varu pilsētā un tās apkaimē. 1871. gada 8. februārī tika ievēlēta [[Nacionālā sapulce]], kuras viens no pirmajiem dekrētiem bija rīkojums pārstāt izmaksāt algas tiem nacionālās gvardes karavīriem un virsniekiem, kas nevarēja pierādīt, ka ir uz nabadzības sliekšņa, attiecīgi, vairāk nekā 1/3 (100 000) nacionālo gvardu no [[buržuāzija]]s un turīgākās [[Proletariāts|proletariāta]] daļas pameta dienestu, bet nacionālās gvardes absolūto vairākumu nu veidoja nabadzīgākie un uzskatos radikālākie sabiedrības pārstāvji. 10. martā tika pieņemts dekrēts, ka 2 dienu laikā viesiem parādniekiem, kuru kredīta maksāšanas termiņš beidzies novembrī, jāsamaksā gan kredīta pamatsummu, gan procentus. Tā kā kara dēļ rūpniecība un tirdzniecība bija apstājusies un valdīja vispārējs bezdarbs, šī dekrēta izpilde nozīmēja 200-300 000 strādnieku, amatnieku un sīktirgotāju izūtrupēšanu un nonākšanu uz ielas. Pirmo 5 dienu laikā vien tikai Parīzē vien tika noprotestēti 150 000 vekseļi. Politiskā krīze un spriedze sabiedrībā sasniedza apogeju un, kad 15. martā karaspēka daļas ģenerāļa Lekonta vadībā ieradās Monmartrā, konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, sardze atteicās pakļauties. Pēc Lekonta pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli, sākās sacelšanās - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli Lekontu nošāva. Sākās parīziešu sacelšanās, kuras galvenais triecienspēks bija nacionālā gvarde, kā arī armijas daļas, kas visā pilsētā pārgāja nemiernieku pusē. Līdz tam valdošā sociālā netaisnība un iedzīvotāju vairākuma entuziasms izveidot taisnīgākas sociālās attiecības bija tik acīmredzami, ka ''Parīzes komūna'' izraisīja plašas simpātijas Eiropas [[inteliģence]]s aprindās (Arturs Rembo, Gistavs Kurbē, O.de Balzaks, Emīls Zolā, Žils Verns u.c.). Varas iestādēm un to kalpotājiem pametot Parīzi, vara nonāca sacelšanās vadītāju izveidotās Centrālās komitejas rokās. Visām pilsētas kvartālu un neokupētajām apkaimes pilsētu [[Komūna|komūnām]] tika piedāvāts izveidot tādu sociālo iekārtu, kādai to iedzīvotāji dotu priekšroku, bet kopējos jautājumus risināt visu komūnu delegātu kongresā. 26. martā tika izsludinātas vispārējas ''Komūnu padomes'' vēlēšanas, kurās pirmo reizi Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši). 16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā [[buržuāzija]]i, [[garīdzniecība]]i un [[muižniecība]]i piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti [[jakobīņi]] un [[blankisti]] - par prezidentu ievēlēja [[Blankī Luijs Ogists|Blankī]], taču tas tai laikā atradās ieslodzījumā ārpus Parīzes). Kaut augstākā vara piederēja Komūnas padomei, Centrālā komiteja savu darbu nepārtrauca. Padome izveidoja 10 komisijas, kas pildīja savā ziņā [[Ministrija|ministriju]] funkcijas: izpildu, kara, finanšu, tieslietu, sabiedriskās drošības, tautas apgādes, publisko darbu, tautas izglītības, ārējo sakaru, darba un maiņas komisijas. Tika noteikts, ka padomes deputāta ienākumi no darbības pārvaldē nedrīkst pārsniegt 6000 frankus, taču lielākā daļa darbojās vispār bez atlīdzības. | Izveidojās pēckara ekonomiskā sabrukuma un krīzes apstākļos, līdz izmisumam novestajiem Parīzes iedzīvotājiem sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties, gāžot no troņa imperatoru [[Napoleons III|Napoleons III, Francijas imperators]] un nodibinot jaunu varu pilsētā un tās apkaimē. 1871. gada 8. februārī tika ievēlēta [[Nacionālā sapulce]], kuras viens no pirmajiem dekrētiem bija rīkojums pārstāt izmaksāt algas tiem nacionālās gvardes karavīriem un virsniekiem, kas nevarēja pierādīt, ka ir uz nabadzības sliekšņa, attiecīgi, vairāk nekā 1/3 (100 000) nacionālo gvardu no [[buržuāzija]]s un turīgākās [[Proletariāts|proletariāta]] daļas pameta dienestu, bet nacionālās gvardes absolūto vairākumu nu veidoja nabadzīgākie un uzskatos radikālākie sabiedrības pārstāvji. 10. martā tika pieņemts dekrēts, ka 2 dienu laikā viesiem parādniekiem, kuru kredīta maksāšanas termiņš beidzies novembrī, jāsamaksā gan kredīta pamatsummu, gan procentus. Tā kā kara dēļ rūpniecība un tirdzniecība bija apstājusies un valdīja vispārējs bezdarbs, šī dekrēta izpilde nozīmēja 200-300 000 strādnieku, amatnieku un sīktirgotāju izūtrupēšanu un nonākšanu uz ielas. Pirmo 5 dienu laikā vien tikai Parīzē vien tika noprotestēti 150 000 vekseļi. Politiskā krīze un spriedze sabiedrībā sasniedza apogeju un, kad 15. martā karaspēka daļas ģenerāļa Lekonta vadībā ieradās Monmartrā, konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, sardze atteicās pakļauties. Pēc Lekonta pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli, sākās sacelšanās - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli Lekontu nošāva. Sākās parīziešu sacelšanās, kuras galvenais triecienspēks bija nacionālā gvarde, kā arī armijas daļas, kas visā pilsētā pārgāja nemiernieku pusē. Līdz tam valdošā sociālā netaisnība un iedzīvotāju vairākuma entuziasms izveidot taisnīgākas sociālās attiecības bija tik acīmredzami, ka ''Parīzes komūna'' izraisīja plašas simpātijas Eiropas [[inteliģence]]s aprindās (Arturs Rembo, Gistavs Kurbē, O.de Balzaks, Emīls Zolā, Žils Verns u.c.). Varas iestādēm un to kalpotājiem pametot Parīzi, vara nonāca sacelšanās vadītāju izveidotās Centrālās komitejas rokās. Visām pilsētas kvartālu un neokupētajām apkaimes pilsētu [[Komūna|komūnām]] tika piedāvāts izveidot tādu sociālo iekārtu, kādai to iedzīvotāji dotu priekšroku, bet kopējos jautājumus risināt visu komūnu delegātu kongresā. 26. martā tika izsludinātas vispārējas ''Komūnu padomes'' vēlēšanas, kurās pirmo reizi Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši). 16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā [[buržuāzija]]i, [[garīdzniecība]]i un [[muižniecība]]i piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti [[jakobīņi]] un [[blankisti]] - par prezidentu ievēlēja [[Blankī Luijs Ogists|Blankī]], taču tas tai laikā atradās ieslodzījumā ārpus Parīzes). Kaut augstākā vara piederēja Komūnas padomei, Centrālā komiteja savu darbu nepārtrauca. Padome izveidoja 10 komisijas, kas pildīja savā ziņā [[Ministrija|ministriju]] funkcijas: izpildu, kara, finanšu, tieslietu, sabiedriskās drošības, tautas apgādes, publisko darbu, tautas izglītības, ārējo sakaru, darba un maiņas komisijas. Tika noteikts, ka padomes deputāta ienākumi no darbības pārvaldē nedrīkst pārsniegt 6000 frankus, taču lielākā daļa darbojās vispār bez atlīdzības. | ||
| − | Tika | + | Tā kā sacelšanās un nākšana pie varas nebija gatavota, arī konkrētas darbības programmas un sociālās iekārtas veidošanas vīzijas nebija, attiecīgi, 19. aprīļa "Deklarācija Francijas tautai" bija skaistu, taču nekonkrētu frāžu sakopojums, kas tikai ieskicēja tās veidotāju uzskatus. Tika pasludinātas politiskās pārliecības, vārda un pulcēšanās brīvības, sāka no jauna veidoties politiskās partijas. Līdz krīzes jūlijam tika atļauts nemaksāt dzīvojamo telpu īri, apturēta parādu procentu maksa, parādniekiem atmaksājot aizdevuma pamatsummu, apturēta parādnieku īpašuma izūtrupēšana. Tika aizliegts nakts darbs maiznīcās, atvilkumi no algas, noteikta minimālā alga, nolemts, ka pildot komūnas padomes pasūtījumus pilsētas labiekārtošanas darbos, priekšroka tiek dota nevis viena īpašnieka uzņēmumiem, bet strādnieku kooperatīviem. 16. aprīļa dekrēts paredzēja veidot īpašnieku pamestajos uzņēmumos strādnieku kooperatīvus, kas atdzīvinātu ražošanu. Tika noteikts, ka ārlaulībā dzimušajiem bērniem ir tādas pašas tiesīabs, kā likumīgā laulībā dzimušajiem. 6. maijā tika pieņemts lēmums, saskaņā ar kuru lombardos ieķīlātais apģērbs, grāmatas un darba instrumenti atdodami to īpašniekiem bez maksas, ja manta ieķīlāta par summu, kas mazāka par 20 frankiem. |
| − | + | Tuvojoties armijai, Parīze tika nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem<ref>Lai likvidētu iespēju Parīzes iedzīvotājiem būvēt nu jau tradicionālās barikādes šaurajās ieliņās, Otrās impērijas laikā, tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika fundamentāli pārbūvēta. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, likvidēja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā.</ref>, bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas. | |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 6. novembris, plkst. 13.29
Parīzes komūna (fr. Commune de Paris, kr. Парижская коммуна) - atkarībā no konteksta:
- 1. Parīzes pilsētas un patrimoniālā apgabala iedzīvotāju kopums ar savu pašpārvaldi Lielās franču revolūcijas gados.
- 2. Tautas pašpārvaldes iekārta, pirmā t.s. "tiešā demokrātija" (participatory democracy), kas laikā no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam pastāvēja Parīzē un virknē citu pilsētu Francijā. Bija vienlaikus gan likumdevēja, gan izpildinstitūcija. Maijā valdības karaspēks pēc aptuveni nedēļu ilgušām sīvām ielu kaujām ieņēma Parīzi, izrēķinoties ar komunāriem. Parīzes komūnas iespaidā Francijā netika atjaunota monarhija un tika izveidota t.s. Trešā republika, visi pilngadīgie pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības, 1875. gadā tika pieņemta Konstitūcija.
Izveidojās pēckara ekonomiskā sabrukuma un krīzes apstākļos, līdz izmisumam novestajiem Parīzes iedzīvotājiem sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties, gāžot no troņa imperatoru Napoleons III, Francijas imperators un nodibinot jaunu varu pilsētā un tās apkaimē. 1871. gada 8. februārī tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kuras viens no pirmajiem dekrētiem bija rīkojums pārstāt izmaksāt algas tiem nacionālās gvardes karavīriem un virsniekiem, kas nevarēja pierādīt, ka ir uz nabadzības sliekšņa, attiecīgi, vairāk nekā 1/3 (100 000) nacionālo gvardu no buržuāzijas un turīgākās proletariāta daļas pameta dienestu, bet nacionālās gvardes absolūto vairākumu nu veidoja nabadzīgākie un uzskatos radikālākie sabiedrības pārstāvji. 10. martā tika pieņemts dekrēts, ka 2 dienu laikā viesiem parādniekiem, kuru kredīta maksāšanas termiņš beidzies novembrī, jāsamaksā gan kredīta pamatsummu, gan procentus. Tā kā kara dēļ rūpniecība un tirdzniecība bija apstājusies un valdīja vispārējs bezdarbs, šī dekrēta izpilde nozīmēja 200-300 000 strādnieku, amatnieku un sīktirgotāju izūtrupēšanu un nonākšanu uz ielas. Pirmo 5 dienu laikā vien tikai Parīzē vien tika noprotestēti 150 000 vekseļi. Politiskā krīze un spriedze sabiedrībā sasniedza apogeju un, kad 15. martā karaspēka daļas ģenerāļa Lekonta vadībā ieradās Monmartrā, konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, sardze atteicās pakļauties. Pēc Lekonta pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli, sākās sacelšanās - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli Lekontu nošāva. Sākās parīziešu sacelšanās, kuras galvenais triecienspēks bija nacionālā gvarde, kā arī armijas daļas, kas visā pilsētā pārgāja nemiernieku pusē. Līdz tam valdošā sociālā netaisnība un iedzīvotāju vairākuma entuziasms izveidot taisnīgākas sociālās attiecības bija tik acīmredzami, ka Parīzes komūna izraisīja plašas simpātijas Eiropas inteliģences aprindās (Arturs Rembo, Gistavs Kurbē, O.de Balzaks, Emīls Zolā, Žils Verns u.c.). Varas iestādēm un to kalpotājiem pametot Parīzi, vara nonāca sacelšanās vadītāju izveidotās Centrālās komitejas rokās. Visām pilsētas kvartālu un neokupētajām apkaimes pilsētu komūnām tika piedāvāts izveidot tādu sociālo iekārtu, kādai to iedzīvotāji dotu priekšroku, bet kopējos jautājumus risināt visu komūnu delegātu kongresā. 26. martā tika izsludinātas vispārējas Komūnu padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši). 16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā buržuāzijai, garīdzniecībai un muižniecībai piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti jakobīņi un blankisti - par prezidentu ievēlēja Blankī, taču tas tai laikā atradās ieslodzījumā ārpus Parīzes). Kaut augstākā vara piederēja Komūnas padomei, Centrālā komiteja savu darbu nepārtrauca. Padome izveidoja 10 komisijas, kas pildīja savā ziņā ministriju funkcijas: izpildu, kara, finanšu, tieslietu, sabiedriskās drošības, tautas apgādes, publisko darbu, tautas izglītības, ārējo sakaru, darba un maiņas komisijas. Tika noteikts, ka padomes deputāta ienākumi no darbības pārvaldē nedrīkst pārsniegt 6000 frankus, taču lielākā daļa darbojās vispār bez atlīdzības.
Tā kā sacelšanās un nākšana pie varas nebija gatavota, arī konkrētas darbības programmas un sociālās iekārtas veidošanas vīzijas nebija, attiecīgi, 19. aprīļa "Deklarācija Francijas tautai" bija skaistu, taču nekonkrētu frāžu sakopojums, kas tikai ieskicēja tās veidotāju uzskatus. Tika pasludinātas politiskās pārliecības, vārda un pulcēšanās brīvības, sāka no jauna veidoties politiskās partijas. Līdz krīzes jūlijam tika atļauts nemaksāt dzīvojamo telpu īri, apturēta parādu procentu maksa, parādniekiem atmaksājot aizdevuma pamatsummu, apturēta parādnieku īpašuma izūtrupēšana. Tika aizliegts nakts darbs maiznīcās, atvilkumi no algas, noteikta minimālā alga, nolemts, ka pildot komūnas padomes pasūtījumus pilsētas labiekārtošanas darbos, priekšroka tiek dota nevis viena īpašnieka uzņēmumiem, bet strādnieku kooperatīviem. 16. aprīļa dekrēts paredzēja veidot īpašnieku pamestajos uzņēmumos strādnieku kooperatīvus, kas atdzīvinātu ražošanu. Tika noteikts, ka ārlaulībā dzimušajiem bērniem ir tādas pašas tiesīabs, kā likumīgā laulībā dzimušajiem. 6. maijā tika pieņemts lēmums, saskaņā ar kuru lombardos ieķīlātais apģērbs, grāmatas un darba instrumenti atdodami to īpašniekiem bez maksas, ja manta ieķīlāta par summu, kas mazāka par 20 frankiem.
Tuvojoties armijai, Parīze tika nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem[1], bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Lai likvidētu iespēju Parīzes iedzīvotājiem būvēt nu jau tradicionālās barikādes šaurajās ieliņās, Otrās impērijas laikā, tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika fundamentāli pārbūvēta. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, likvidēja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 144. lpp.
- Birziņa L. 1871.g. Parīzes Komūna. - Liesma: Rīga, 1971., 151 lpp.
- Govorovs A. Floreāls. - Liesma: Rīga, 1974., 347 lpp.
