|
|
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) |
| 1. rindiņa: |
1. rindiņa: |
| | '''Parīzes komūna''' (fr. ''Commune de Paris'', kr. ''Парижская коммуна'') - atkarībā no konteksta: | | '''Parīzes komūna''' (fr. ''Commune de Paris'', kr. ''Парижская коммуна'') - atkarībā no konteksta: |
| − | * '''1.''' Parīzes pilsētas un patrimoniālā apgabala iedzīvotāju kopums ar savu pašpārvaldi Lielās franču revolūcijas laikā, 1792. gadā. | + | * '''1.''' [[Parīzes komūna (1792)]] |
| − | * '''2.''' Tautas pašpārvaldes iekārta, pirmā t.s. "tiešā demokrātija" (''participatory democracy''), kas laikā no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam pastāvēja Parīzē un virknē citu pilsētu Francijā. Bija vienlaikus gan likumdevēja, gan izpildinstitūcija. Maijā valdības karaspēks pēc aptuveni nedēļu ilgušām sīvām ielu kaujām ieņēma Parīzi, izrēķinoties ar komunāriem. ''Parīzes komūnas'' iespaidā Francijā netika atjaunota [[monarhija]] un tika izveidota t.s. [[Trešā republika]], visi pilngadīgie pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības, 1875. gadā tika pieņemta Konstitūcija.
| + | * '''2.''' [[Parīzes komūna (1871)]] |
| − | | |
| − | Izveidojās pēckara (Francijai pēc sakāves karā noslēdzot pamieru ar Prūsiju) ekonomiskā sabrukuma un krīzes apstākļos, līdz izmisumam novestajiem Parīzes iedzīvotājiem sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties un nodibinot tautas vairākuma pārstāvju varu pilsētā un tās apkaimē. 1871. gada 8. februārī tika ievēlēta [[Nacionālā sapulce]], kuras viens no pirmajiem dekrētiem bija rīkojums pārstāt izmaksāt algas tiem nacionālās gvardes karavīriem un virsniekiem, kas nevarēja pierādīt, ka ir uz nabadzības sliekšņa, attiecīgi, vairāk nekā 1/3 (100 000) nacionālo gvardu no [[buržuāzija]]s un turīgākās [[Proletariāts|proletariāta]] daļas pameta dienestu, bet nacionālās gvardes absolūto vairākumu nu veidoja nabadzīgākie un uzskatos radikālākie sabiedrības pārstāvji. 10. martā tika pieņemts dekrēts, ka 2 dienu laikā viesiem parādniekiem, kuru kredīta maksāšanas termiņš beidzies novembrī, jāsamaksā gan kredīta pamatsummu, gan procentus. Tā kā kara dēļ rūpniecība un tirdzniecība bija apstājusies un valdīja vispārējs bezdarbs, šī dekrēta izpilde nozīmēja 200-300 000 strādnieku, amatnieku un sīktirgotāju izūtrupēšanu un nonākšanu uz ielas. Pirmo 5 dienu laikā vien tikai Parīzē vien tika noprotestēti 150 000 vekseļi. Politiskā krīze un spriedze sabiedrībā sasniedza apogeju un, kad 15. martā karaspēka daļas ģenerāļa Lekomta (''Claude Lecomte'') vadībā ieradās Monmartrā, konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, sardze atteicās pakļauties. Pēc Lekomta pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli, sākās sacelšanās - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli nošāva. Sākās parīziešu sacelšanās, kuras galvenais triecienspēks bija nacionālā gvarde, kā arī armijas daļas, kas visā pilsētā pārgāja nemiernieku pusē. Identiskas sacelšanās sākās arī Lionā (''Lyon''), Senetjēnā (''Saint-Étienne''), Limožā (''Limoges''), Marseļā (''Marseille''), Tulūzā (''Toulouse''), Bordo (''Bordeaux''), taču tās visai drīz tika apspiestas. Līdz tam valdošā sociālā netaisnība un iedzīvotāju vairākuma entuziasms izveidot taisnīgākas sociālās attiecības bija tik acīmredzami, ka ''Parīzes komūna'' izraisīja simpātijas arī daļā Eiropas [[inteliģence]]s aprindās (Arturs Rembo, Gistavs Kurbē, O.de Balzaks, Žils Verns u.c.). Varas iestādēm un to kalpotājiem pametot Parīzi, vara nonāca sacelšanās vadītāju izveidotās nacionālās gvardes Centrālās komitejas rokās. Visām pilsētas kvartālu un neokupētajām apkaimes pilsētu [[Komūna|komūnām]] tika piedāvāts izveidot tādu sociālo iekārtu, kādai to iedzīvotāji dotu priekšroku, bet kopējos jautājumus risināt visu komūnu delegātu kongresā. 26. martā tika izsludinātas vispārējas ''Komūnu padomes'' vēlēšanas, kurās pirmo reizi Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši). 16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā [[buržuāzija]]i, [[garīdzniecība]]i un [[muižniecība]]i piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti [[jakobīņi]] un [[blankisti]] - par prezidentu ievēlēja [[Blankī Luijs Ogists|Blankī]], taču tas tai laikā atradās ieslodzījumā ārpus Parīzes). Kaut augstākā vara piederēja Komūnas padomei, Centrālā komiteja savu darbu nepārtrauca. Tā kā sacelšanās un nākšana pie varas nebija gatavota, arī konkrētas darbības programmas un sociālās iekārtas veidošanas vīzijas nebija, attiecīgi, 19. aprīļa "Deklarācija Francijas tautai" bija skaistu, taču nekonkrētu frāžu sakopojums, kas tikai ieskicēja tās veidotāju uzskatus.
| |
| − | * '''Komūnas padome''' izveidoja pārvaldes aparātu no 10 komisijām, kas pildīja savā ziņā [[Ministrija|ministriju]] funkcijas: izpildu, kara, finanšu, tieslietu, sabiedriskās drošības, tautas apgādes, publisko darbu, tautas izglītības, ārējo sakaru, darba un maiņas komisijas. Tika noteikts, ka padomes deputāta ienākumi no darbības pārvaldē nedrīkst pārsniegt 6000 frankus, taču lielākā daļa darbojās vispār bez atlīdzības.<ref>Piemēram, finanšu komisijas vadītājs Žirdē (''François Jourde''), kurš pārvaldīja 26 000 000 franku budžetu, turpināja saņemt zemākās kategorijas grāmatveža agu, tā sieva pelnīja iztiku kā veļas mazgātāja, bet bērni turpināja izglītoties nabagajiem domātajā kvartāla skolā.</ref> Ņemot vērā, ka praktiski nevienam no locekļiem nebija nekādas pieredzes pārvaldē, un katastrofālo saimniecisko stāvokli, kādā pilsēta atradās jau pirms sacelšanās, pārvaldes aparāts darbojās visai veiksmīgi (īpaši to var teikt par finanšu komisiju). | |
| − | ** '''Drošības politika:''' Tika pasludinātas politiskās pārliecības, vārda un pulcēšanās brīvības, sāka no jauna veidoties politiskās partijas. Relatīvi brīvi iznāca pat krasi pretkomūnistiski noorientēti laikraksti. Visu komūnas pastāvēšanas laiku prinča Eižena kazarmās atradās 1500 vīru liela armijas vienība, kas bija pasludinājusi neitralitāti, kuru neviens nemēģināja atbruņot utt. Parīzē visai brīvi rīkojās Versaļas valdības izlūkdienests. [[Policija]], kuru vadīja prokurors Rauls Rigo, praktiski nenodarbojās ar politiskās opozīcijas represēšanu, visu vērību pamatā veltot kriminālajai situācijai.
| |
| − | ** '''Sociālā politika:''' Līdz jūlijam tika iesaldēta dzīvojamo telpu īre, apturēta parādu procentu maksa, parādniekiem atmaksājot aizdevuma pamatsummu, apturēta parādnieku īpašuma izūtrupēšana. Lombardos ieķīlātais apģērbs, grāmatas un darba instrumenti atdodami to īpašniekiem bez maksas, ja manta ieķīlāta par summu, kas mazāka par 20 frankiem. Tika noteikts, ka ārlaulībā dzimušajiem bērniem ir tādas pašas tiesības, kā likumīgā laulībā dzimušajiem.
| |
| − | ** '''Saimnieciskā politika:''' Tika aizliegts nakts darbs maiznīcās, atvilkumi no algas, noteikta minimālā alga. 16. aprīļa dekrēts paredzēja veidot īpašnieku pamestajos uzņēmumos strādnieku kooperatīvus, kas atdzīvinātu ražošanu. Pildot komūnas padomes pasūtījumus pilsētas labiekārtošanas darbos, priekšroka tika dota nevis viena īpašnieka uzņēmumiem, bet strādnieku kooperatīviem. Lai iegūtu naudas līdzekļus, Komūnas padome aizņēmās no valsts bankas 1 000 000 franku.<ref>Bankas glabātuvēs uz to brīdi bija skaidras naudas un vērtspapīru uzkrājumi aptuveni 3 000 000 000 franku apjomā.</ref>
| |
| − | ** '''Militārā politika:''' reālas centralizētas bruņoto spēku virsvadības nebija, katra nacionālās gvardes vienība darbojās pati par sevi. Visa vērība tika veltīta aizsardzības līnijas uzturēšanai, nemēģinot izplatīt komūnas varu tālāk uz āru. Centrālās komitejas ieceltais nacionālās gvardes virspavēlnieks Liljē un Parīzes [[komendants]] Beržerē pat aizmirsa dot rīkojumu pārņemt valdības spēku panikā atstāto Monvalerianas [[forts|fortu]], savukārt Islas, Vanē, Monrūžas, Bisetras un Vensenas (''de Vincennes'') fortus komunāri pārņēma pēc savas iniciatīvas (pilsētas forti ziemeļos un austrumos bija vācu okupācijas varā). 3. aprīlī tika nomainīta bruņoto spēku vadība, par virspavēlnieku ieceļot anarhistu Kluzerē (''Gustave Paul Cluseret''), bet par Parīzes komendantu - Dombrovski (''Jarosław Dąbrowski''). Bruņoto spēku daļās valdīja haoss, komandierus izvēlēja, inventarizācija netika veikta (jau pēc komūnas krišanas izrādījās, ka arsenāla noliktavās bijis pilns ar modernām šautenēm un munīciju, par ko neviens nebija zinājis). Pirmās sadursmes ar valdības spēkiem sākās jau aprīļa sākumā, un to norise lielā mērā noteica turpmākās pretstāves raksturu: visus gūstā kritušos komunārus valdības spēki nošāva uz vietas, pat neīstenojot formālu lauka kara tiesas procesu, kas visai šokēja sabiedrību un izsauca atbildes reakciju. 6. aprīlī ''Komūnas padome'' izdeva dekrētu par ķīlniekiem: personas, kuras sadarbojas ar Versaļas valdību, tiek arestētas un, ja zvērināto tiesa atzinusi to vainu ieslodzītas kā ķīlnieki (par ķīlniekiem tika padarīti arī sagūstītie pretējās puses karavīri). Reaģējot uz katru Versaļas spēku veiktu nāvessodu, tiek sodīti ar nāvi attiecīgs skaits ķīlnieku, kurus izvēlas lozēšanas ceļā.<ref>Pēdējās 3 ''Parīzes komūnas'' pastāvēšanas dienās no vairākiem tūkstošiem ķīlnieku tika nošauti 63, tai skaitā pat [[arhibīskaps]] Darbuā (''Georges Darboy'') - visi bija civiliedzīvotāji.</ref>
| |
| − | | |
| − | Ap Parīzi šajā laikā tika sakopota 130 000 liela armija ģenerāļa Makmagona vadībā, kas 21. maijā šķērsoja pilsētas robežu. Parīze bija nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem<ref>Lai likvidētu iespēju Parīzes iedzīvotājiem būvēt nu jau tradicionālās barikādes šaurajās ieliņās, Otrās impērijas laikā, tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika fundamentāli pārbūvēta. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, likvidēja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā.</ref>, bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas. Skākās nedēļu ilgas ielu kaujas par katru namu, kuras savas nežēlības un izlieto asiņu ziņā pārspēja par ticības karu slaktiņus. Pēdējie komunāri pilsētas centrā nolika ieročus 28. maijā. Daļa komūnas vadoņu - Flurēnss (''Gustave Flourens''), Delakluā, Dombrovskis, - krita kaujās uz barikādēm, citus - Varlēnu (''Louis Eugène Varlin''), Miljēru, Rigo, Duvālu, - nošāva, saņemot gūstā, bez tiesas. Ielu cīņās krita kādi 3000 komunāri, bet 35–40 000 tika nogalināti tūlīt pēc sagūstīšanas masveida (''en masse'') apšaušanās. Vēlāk par līdzdarbību ''Parīzes komūnā'' tika tiesāti vairāk nekā 13 000 cilvēku, no kuriem 7500 notiesāti uz izsūtījumu, bet 21 izpildīts nāvessods.
| |
| − | | |
| − | ==== Atsauces un piezīmes ====
| |
| − | | |
| − | {{atsauces}}
| |
| − | | |
| − | == Literatūra par šo tēmu ==
| |
| − | | |
| − | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 144. lpp.
| |
| − | * Birziņa L. 1871.g. Parīzes Komūna. - Liesma: Rīga, 1971., 151 lpp.
| |
| − | * Govorovs A. Floreāls. - Liesma: Rīga, 1974., 347 lpp.
| |
| − | ----
| |
| − | * Arthur Rimbaud. Sämtliche Werke. - Insel-Verlag: Frankfurt/Leipzig, 1992, ISBN 3-458-33098-4
| |
| − | * Jutta Ditfurth. Die Himmelsstürmerin. - Marion von Schröder Verlag: Düsseldorf, 1998, ISBN 3-547-72108-3
| |
| − | * Leben – Ideen – Kampf. Louise Michel und die Pariser Kommune von 1871. / Bernd Kramer (Hrsg.) - Kramer: Berlin, 2001, ISBN 3-87956-263-6
| |
| − | * Pjotr L. Lawrow. Die Pariser Kommune vom 18. März 1871. Geschehnisse – Einfluß – Lehren. - Unrast: Münster, 2001, ISBN 3-89771-905-3
| |
| − | ----
| |
| − | * Красильников С.Н. Боевые действия Парижской коммуны 1871 - Государственное военное издательство: Москва, 1935
| |
| − | * Молок А.И. Белый террор во Франции в 1871 г. - Москва, 1931
| |
| − | | |
| − | == Resursi internetā par šo tēmu ==
| |
| − | | |
| − | * [http://www.mlwerke.de/me/me17/me17_319.htm Marx K. Der Bürgerkrieg in Frankreich.]
| |
| − | * [http://www.antjeschrupp.de/pariser_kommune.htm Frauen in der Pariser Kommune.]
| |
| − | ----
| |
| − | * [http://az.lib.ru/b/bakunin_m_a/text_0240.shtml Бакунин М.А. Парижская Коммуна и понятие о государственности.]
| |
| − | * [http://www.esperanto-mv.pp.ru/Marksismo/Civwar/civwar-01.html Маркс К. Гражданская война во Франции.]
| |
| − | * [http://scepsis.ru/library/id_1033.html Великовский C. Парижская коммуна и французские интеллигенты.]
| |
| − | * [http://feb-web.ru/feb/ivl/vl7/vl7-2772.htm Литература Парижской коммуны.]
| |
| − | * [http://scepsis.ru/library/id_2715.html Тарасов A. Мать беспорядка.]
| |
| − | | |
| − | [[Kategorija:Valsts]]
| |
| − | [[Kategorija:Pašpārvaldes institūcijas]]
| |
