Patērētāju biedrība
Patērētāju biedrība - patērētāju kooperācijas biedrība.
Pirmā patērētāju biedrība Krievijas impērijā Consum-Verein in Riga tika nodibināta 1865. gadā Rīgā, izmantojot Štutgartes kooperatīvās sabiedrības statūtus. Galvenais iniciators un biedrības organizētājs bija Aleksandrs Blumenbahs. Iedvesmu patērētāju kooperācijai dibinātāji bija smēlušies no 1864. gadā dibinātās Štutgartes sabiedrības. Sākotnēji tai nepiederēja savs veikals, bet bija noslēgti līgumi ar privātām kompānijām par komisijas naudas izmaksāšanu pircējiem, kuri bija biedrības locekļi. Pēc dažiem mēnešiem biedrība jau apgādāja savus locekļus ar pienu, krējumu, sviestu, kartupeļiem un dārzeņiem. 1866. gadā biedrība atvēra savu veikalu, taču finansiālu grūtību dēļ tas 1872. gadā tika slēgts. 70. gadu vidū savas patērētāju biedrības centās dibināt arī latvieši, taču nesaņēma varas iestāžu atļauju. Pirmā nevācu patērētāju biedrība sāka darboties 1885. gadā Iļģuciemā. Tās pirmais priekšsēdētājs bija ārsts Ādams Butuls, bet biedri – galvenokārt strādnieki un amatnieki. Pēc dažiem darbības gadiem šī biedrība bankrotēja. Laukos pirmā bija Lielezeres biedrība, kas dibināta 1889. gadā. 1897. gadā Rīgā sanāca pirmā patērētāju biedrību konference, kuras delegāti vienojās par nepieciešamību dibināt patērētāju biedrību savienību, taču varas iestādes to neatļāva. 1907. gadā notika 7. konference, kura apstiprināja Pārtikas biedrību pagaidu biroju, kura mērķis bija dibināt biedrību savienību. Sastopoties ar varas iestāžu aizliegumiem, sāka dibināties vairākas savienības, kuras centās uzņemties kopsavienības funkcijas. 1908. gadā nodibinājās bezpeļņas asociācija “Rīgas Kooperatoru biedrība”. Tā apmācīja kooperatīvās biedrības uzņēmējdarbības jautājumos, lietvedībā un uzskaitē, kā arī izdeva žurnālu “Kooperators”. 1914. gadā dibinājās Rīgas Apvienotā patērētāju biedrība (lai gan formāli tā skaitījās kooperatīvā biedrība, tās mērķis bija izveidot vairumtirdzniecības sabiedrību patērētāju biedrību apkalpošanai). Pirms pasaules kara darbojās 70 patērētāju biedrības.
1913. gadā dibināja Centrālo patērētāju biedrību. 1917. gadā, izmantojot Krievijas Pagaidu valdības pieņemto kooperācijas likumu, izveidoja Kooperatīvo biedrību centrālo savienību “Konzums”. Par savienības biedriem kļuva 77 lauksaimniecības biedrības, 19 kredītkooperatīvi, 17 patērētāju biedrības un 13 piensaimnieku sabiedrības. 1917. gadā dibinājās vēl viena savienība – Latvijas patērētāju biedrību savienība, - kura 1918. gadā apvienoja 21 patērētāju biedrību, pārsvarā strādnieku biedrības.
Pēc 1934. gada par parētērāju biedrībām sāka dēvēt tādus kooperatīvus, kas apvienoja patērētāju biedrības, lauksaimnieku apgādes un noieta kooperatīvu funkcijas. Šādas organizacijas jau bija līdzīgas vēlākajām padomju patērētāju biedrībām. 1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas patērētāju biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Tieslietu ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. 1937. gada patērētāju biedrību skaits bija sarucis lidz minimumam, taču pec jaunā kooperācijas likuma pieņemšanas pie jaunu biedrību dibināšanas ķērās valdība. Pilsētās tika veicināta nelielu patērētāju biedriību apvienošana, lai radītu lielākas organizācijas. Tā Rīgā no trim patērētāju biedrībam izveidoja biedrību “Vienība”, kuras valdi un revīzijas komisiju iecēla valdība, bet vēlāk apstiprināja biedru pārstāvju kopsapulce. Liepājā un Jelgavā vietējas patērētāju biedrības apvienoja ar privātiem veikaliem, lai izveidotu lielākas. Kopumā dažadā laikā starpkaru Latvijā darbojās 180-350 patērētāju biedrību, kuras apvienoja no 28-90 000 biedru. 1937. gadā patērētāju biedrību apgrozījums bija 1 260 000 000 latu, no kura vairumtirdzniecibā – 828 000 000, bet ,mazumtirdzniecibā – 532 000 000. Vienas patērētāju biedrības vidējais apgrozījums 1937. gadā sasniedza 89 000 latu (savukārt visos privātajos mazumtirdzniecības veikalos tikai 19 000 latu).
