Patristika
No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 27. augusts, plkst. 12.24, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Patristika (no lat. pater - "tēvs") - kristīgās teoloģijas ģenēzes sākumposms III-VII gs., baznīcas tēvu veidota teoloģija un apoloģētika, teorētiski noformulējot ticības pamatnostādnes un aizstāvot tās pret pagānisko domātāju (Celzs u.c.) pausto kritiku. Zināmākie patristikas pārstāvji ir Tertuliāns (150.-222.), Aleksandrijas Klements (150.-215.), Origens (185.-254.) un Augustīns. Rietumos patristikas laiks ilga līdz VII gs. sākumam, kur pēdējais tās pārstāvis bija Seviļas Isidors, Austrumos - vēl dažus gadsimtus ilgāk, līdz Damaskas Jānim un Fotijam.
Literatūra
- Patristika. // Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 321. lpp.
- Rubenis A. Ētika: Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās. - Zvaigzne ABS: Rīga, 2004., 192 lpp. ISBN 9984362841
