Atšķirības starp "Piko Džovanni della Mirandola" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Piko della Mirandola''' (1462.-1494.) - domātājs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] dalībnieks, viens no redzamākajiem [[Renesanse]]s domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.
 
'''Piko della Mirandola''' (1462.-1494.) - domātājs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] dalībnieks, viens no redzamākajiem [[Renesanse]]s domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.
  
Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī Fičīno reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, [[Avicenna]], [[Averoess]], arī kristīgie ortodoksi [[Alberts Lielais]], [[Akvīnas Toms]], [[Ģentes Heinrihs]]. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja [[Kabala]], kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu.
+
Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī [[Fičīno Marsīlio|Fičīno]] reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, [[Avicenna]], [[Averoess]], arī kristīgie ortodoksi [[Alberts Lielais]], [[Akvīnas Toms]], [[Ģentes Heinrihs]]. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja [[Kabala]], kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu.
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====

Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. oktobris, plkst. 12.50

Piko della Mirandola (1462.-1494.) - domātājs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas dalībnieks, viens no redzamākajiem Renesanses domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.

Jau agrā jaunībā, mācoties Ferārā, Padujā un Parīzē, sešu gadu darbā visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī Fičīno reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, Avicenna, Averoess, arī kristīgie ortodoksi Alberts Lielais, Akvīnas Toms, Ģentes Heinrihs. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja Kabala, kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu.

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

  • Anthony Gottlieb. The Dream of Reason: A History of Western Philosophy from the Greeks to the Renaissance. - Penguin: London, 2001. ISBN 0-14-025274-6
  • Paul Oskar Kristeller. Eight Philosophers of the Italian Renaissance. - Stanford University Press: Stanford, 1964, Chapter 3, "Ficino" pp. 37–53.
  • Robb Nesca A. Neoplatonism of the Italian Renaissance. - Octagon Books Inc.: New York, 1968
  • Field Arthur. The Origins of the Platonic Academy of Florence. - Princeton, 1988

Resursi internetā par šo tēmu