Atšķirības starp "Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība''' - pirmā [[uguns kase]] Rīgā, kā arī [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs [[Rīgas rāte]]i ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis [[birģermeistars]] Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par | + | '''Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība''' - pirmā [[uguns kase]] Rīgā, kā arī [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs [[Rīgas rāte]]i ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis [[birģermeistars]] Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par uguns kases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus. Darbu kase sāka 1766. gada 1. maijā, kad bija sasniegts pieteikto apdrošināmo īpašumu taksētās vērtības paredzētais minimums – 300 000 dālderu. Priekšsēdētājs bija [[rāte]]s pārstāvis. Statūti neparedzēja ne biedru kopsapulci, ne revīzijas komisiju. Vadošā [[kolēģija]] tika ievēlēta netiešās vēlēšanās, jo ne visi pārstāvēto [[Kārta|kārtu]] locekļi bijuši biedrības biedri. Iestāšanās biedrībā bijusi brīvprātīga, taču kādu laiku nedrīkstējis no uguns kases izstāties. Apdrošināšanai pieņemtas tikai mūra ēkas, kas atradās ar valni ierobežotajā pilsētas daļā. Dzīvojamie nami tikuši apdrošināti par 2/3 no to taksētās vērtības, bet noliktavas – par pusi vērtības. Iemaksas maksimums bija 12% no apdrošināšanas summas. Ja ēka patiešām nodegusi, līdzekļus zaudējumu atlīdzībai vajadzības gadījumā savāca repartīcijas ceļā no biedriem. Saņemtā zaudējuma atlīdzība bijusi obligāti jāizmanto tikai un vienīgi nodegušās ēkas atjaunošanai. 1783. gadā bija apdrošinātas 97% no visām ēkām Rīgā. Ugunsgrēku bijis visai maz – tikai 27, 16 gadījumos bija jāizmanto repartīcija, bet 11 gadījumos atlīdzībai pieticis ar kasē esošo summu. Pakāpeniski biedrības darbība demokratizējusies, un 1755. gadā sanākusi pirmā biedru kopsapulce. Biedrība darbojusies rātes aizbildniecībā. 1825. gadā, atsaucoties uz biedru neapmierinātību, atlīdzību noteica 100% apmērā no ēkas taksētās vērtības, kas atvieglojis saņemt arī hipotekāros kredītus. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. marts, plkst. 11.18
Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība - pirmā uguns kase Rīgā, kā arī Krievijas impērijā. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs Rīgas rātei ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis birģermeistars Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par uguns kases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus. Darbu kase sāka 1766. gada 1. maijā, kad bija sasniegts pieteikto apdrošināmo īpašumu taksētās vērtības paredzētais minimums – 300 000 dālderu. Priekšsēdētājs bija rātes pārstāvis. Statūti neparedzēja ne biedru kopsapulci, ne revīzijas komisiju. Vadošā kolēģija tika ievēlēta netiešās vēlēšanās, jo ne visi pārstāvēto kārtu locekļi bijuši biedrības biedri. Iestāšanās biedrībā bijusi brīvprātīga, taču kādu laiku nedrīkstējis no uguns kases izstāties. Apdrošināšanai pieņemtas tikai mūra ēkas, kas atradās ar valni ierobežotajā pilsētas daļā. Dzīvojamie nami tikuši apdrošināti par 2/3 no to taksētās vērtības, bet noliktavas – par pusi vērtības. Iemaksas maksimums bija 12% no apdrošināšanas summas. Ja ēka patiešām nodegusi, līdzekļus zaudējumu atlīdzībai vajadzības gadījumā savāca repartīcijas ceļā no biedriem. Saņemtā zaudējuma atlīdzība bijusi obligāti jāizmanto tikai un vienīgi nodegušās ēkas atjaunošanai. 1783. gadā bija apdrošinātas 97% no visām ēkām Rīgā. Ugunsgrēku bijis visai maz – tikai 27, 16 gadījumos bija jāizmanto repartīcija, bet 11 gadījumos atlīdzībai pieticis ar kasē esošo summu. Pakāpeniski biedrības darbība demokratizējusies, un 1755. gadā sanākusi pirmā biedru kopsapulce. Biedrība darbojusies rātes aizbildniecībā. 1825. gadā, atsaucoties uz biedru neapmierinātību, atlīdzību noteica 100% apmērā no ēkas taksētās vērtības, kas atvieglojis saņemt arī hipotekāros kredītus.
