Atšķirības starp "Pirmssokratieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām|Anaksagors]], [[Atomisms|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
+
'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām|Anaksagors]], [[Atomisms|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 3. septembris, plkst. 10.45

Pirmssokratieši jeb pirmssokratiķi - nosacīts apzīmējums antīkajiem filosofiem, kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās Mazāzijā (Milētas skola, Hērakleits no Efesas), attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes, Ēģiptes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu kolonijās Apenīnu pussalā (pitagorieši, Elejas skola, Empedokls no Akragām) un Helladā (Anaksagors, atomisti, Elidas skola). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu (Anaksimens), bezgalīgo (Anaksimandrs), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji (Empedokls, Dēmokrits) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi Ksenofanam, daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (logos, "prāts"), Parmenīds noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā antīkās filosofas attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz platonismam – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).

Literatūra

  • Pirmssokratieši. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 328. lpp.
  • Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
  • Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
  • Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
  • Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
  • Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
  • Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
  • Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2

  • Фрагменты ранних греческих философов. / Отв. ред. И. Д. Рожанский. - Наука, Москва, 1989
  • Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
  • Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
  • Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
  • Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
  • Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
  • Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996

Resursi internetā par šo tēmu